Esmu laimīgs cilvēks, jo esmu optimistiska. Tāda ir mana būtība, atzīst skolotāja Margarita Mākule. Un tieši tā viņa arī izskatās savas visai cienījamās jubilejas dienā: laimīga starp ziediem un kolēģu apsveikumiem.
Esmu laimīgs cilvēks, jo esmu optimistiska. Tāda ir mana būtība, atzīst skolotāja Margarita Mākule. Un tieši tā viņa arī izskatās savas visai cienījamās jubilejas dienā: laimīga starp ziediem un kolēģu apsveikumiem, laimīga starp saviem audzēkņiem tehniskajā licejā, laimīga ar pašu interesantāko un mīļāko dāvaniņu zaļu sienāzi rokā.
Pretēji vispārpieņemtajam priekšstatam, ka mūža otrajā pusē cilvēks ar nostaļģiju atceras vairs neatgriežamos laikus, Margaritas kundze negribētu atgriezties zaļajā jaunībā. Ar gadiem kaut kas iet nost, bet kaut kas nāk klāt, un viņa vienmēr ar prieku dzīvojot «savā vecumā».
Optimisma avots, šķiet, esot viņā pašā, taču skolotāja nenoliedz, ka atrašanās klases priekšā, jaunu cilvēku vidū vienmēr liek mobilizēties un būt formā.
Ja tagad būtu pensijā, ietu tikai uz dārzu un dillītes pārdotu, tad varbūt būtu citādi, viņa pasmaida.
Nemūžam uz skolu?
Skola jaunajai universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes beidzējai, maigi izsakoties, neesot bijis nekāds aicinājums:
Noīrēju Rīgā istabiņu, atradu korektores vietu izdevniecībā. Bet no skolas mani nelaida prom. Braukāju uz Rīgu sestdienās un svētdienās. Taču galu galā tā skola ievelk.
Tagad Margarita Mākule nevar iedomāties, ka varētu darīt ko citu.
Sākumā norīkota Salgales astoņgadīgajā skolā, tad mazliet pastrādājusi Skaistkalnes vidusskolā, jaunā latviešu valodas skolotāja 1969. gadā atnākusi uz tikko dibināto 45. profesionāli tehnisko skolu tagadējo tehnisko liceju. Un turpmākajos gados viņai nevienu brīdi neesot nācis prātā, ka šī skola nebūtu tā īstā.
Jā, šajos gados mainījušies audzēkņi, daļēji mainījies skolas profils, mainījušās arī mācību programmas latviešu valodā. Bet skolotāja Mākule acīmredzot ar prieku dzīvo ne vien savā vecumā, bet arī savā laikā. Apmeklējusi dažādus kursus un seminārus, viņa priecājas, ka nu var pasniegt ne vien latviešu valodu, bet arī citus interesantus priekšmetus: lietvedību, runas kultūru, stilistiku, lietišķo attiecību kultūru, saskarsmi un psiholoģiju.
Tās ir nākamās sekretāres, kurām Margaritas kundze māca būt perfektām savā valodā un attiecībās ar cilvēkiem.
Valoda raksturo cilvēku
Vai arī skolotājam vienmēr jābūt perfektam? Jā gan, uzskata Margarita Mākule. Tomēr valodas lietojumā viņa neesot sterilitātes un konservatīvisma piekritēja. «O’kay!» jauniešu sarunās skolotājai nešķiet nekas ļauns, savukārt viens otrs piparotāks vārds mājas kārtībā padara dzīvi interesantāku.
Tomēr kopumā viņa spriež, ka mēs savu valodu pietiekami necienām un nenovērtējam. Un arī pie tā, ka krievi nerunā latviski, lieluties paši vien esam vainīgi. It kā labu gribot, runājam viņu valodā arī tad, kad viņi patiesībā alkst mācīties latviski.
Tagad licejā vairākās grupās mācās krievu jaunieši, un Margarita Mākule to saredz kā labu zīmi:
Jā, viņi sākumā raksta diktātus uz vieniniekiem un neliek garumzīmes, bet viņiem vēl četri mācību gadi priekšā.
Dažam padodas labāk, bet dažam neveicas, un skolotājai Mākulei svarīgāki par neesošo garumzīmi ir audzēkņa centieni.
Esmu latviete caur un cauri, bet domāju, ka viss ies uz priekšu labā virzienā, viņai, kas strādā skolā, kur mācās dažādu tautību jaunieši, acīmredzot ir pamats šādam optimismam.
Ja katra bērna dzļvi zinātu…
Domraksts ir tas, kas dod valodas skolotājam privilēģijas un, kā uzskata Margaritas kundze, arī laimi vairāk iepazīt katra bērna dvēselīti. Varbūt tāpēc viņa tolerantāk rīkojas gadījumos, kad audzēknis nav sagatavojies stundai vai nopelnījis sliktāku atzīmi. Savukārt labu un skaistu domrakstu uzņem kā dāvanu.
Dāvana un privilēģija. Vai dažkārt to negribas «izmantot»?
Apiet apkārt,/ palikt tuvumā,/ nebrist ziedā,/ nekāpt otra dvēselē, tie ir Ziedoņa vārdi, ar kuriem skolotāja lēnīgi atbild uz šo jautājumu. Ir domraksti, kuru autoriem esmu lūgusi atļauju tos nolasīt. Dažs atļāvis, dažs ne.
Ir bijuši darbi, kuriem skolotāja nav varējusi tikt pāri bez saviļņojuma asarām. Un ir tādi, par kuriem skaidri redzams tos rakstījusi mamma, vecmāmiņa vai kaimiņiene.
Arī tur es ielieku labu atzīmi. Rakstītājs taču noteikti jautās: «Cik tu dabūji?», pasmaida skolotāja, uzskatīdama ka arī pārrakstīšanas procesā, audzēknis kaut ko iemācās.
Skola – mājas – dārzs
Tāds esot Margaritas Mākules dzīves ritenis. Taču, ja vien riteni prot izmantot, ar to var tikt arī uz priekšu. Tā darbs skolā izvērties par vislabāko pamudinājumu apgūt arvien jaunas zināšanas un dzīvot līdzi laikam. Dārzs kalpojis atpūtai un arī palīdzējis «savilkt galus», kad vienai nācies skolot dēlu. Bet mājās, ģimenē ir piedzīvotas pašas laimīgākās stundas, starp kurām vienu viņa atceras visspilgtāk:
Dēlam bija pēdējais eksāmens augstskolas juridiskajā fakultātē, bet es kopā ar kolēģiem ekskursijā Anglijā. Zvanīju uz mājām. «Nu, kā?» «Viss ir labi,» atbildēja viņš, un es sāku raudāt…
Tīņa gados dēlam bijusi visai skeptiska attieksme pret latviešu valodas skolotājām un savu mammu to skaitā. Bet nu vienu jaunu latviešu valodas skolotāju pats apņēmis par sievu. Ģimeni ir kuplinājis arī mazdēliņš Reinis, kas tiekot pavisam citādi audzināts. Taču Margaritas kundze respektē jauno audzināšanas metodes, bet savā dārzā jau esot paspējusi likvidēt vairākas dobes, lai atrastos vieta zālienam, smilšu kastei un šūpolēm.
