Sekojot publikācijām presē un iepazīstoties ar cita veida informāciju par procesiem valstī, esmu nonācis pie secinājuma, ka daudzus no mums pastāvīgi un neatlaidīgi nomāc bailes.
Sekojot publikācijām presē un iepazīstoties ar cita veida informāciju par procesiem valstī, esmu nonācis pie secinājuma, ka daudzus no mums pastāvīgi un neatlaidīgi nomāc bailes.
Nebrīves laikos mums bija bail nonākt «tautas ienaidnieku» sarakstos un tikt aizvestam uz mežonīgajiem austrumiem. Mūsu šodienas bailēm ir cits raksturs.
Tuvojoties apkures sezonai ar iespējamiem apkures tarifu paaugstinājumiem, daudzstāvu namu iedzīvotājiem naktīs vairs nenāk miegs aiz bailēm, ka ziemā nespēs samaksāt siltumtīklu uzņēmuma rēķinus. Un bailēm ir reāls pamats saskaņā ar informāciju 9. septembra «Ziņās» gigakalorijas cena aug. Pērn 19,04 lati par gigakaloriju neesot seguši izdevumus, tāpēc šogad par to būšot jāmaksā 24,75 lati. Pēc vienkārša kalkulatora rādījumiem pieaugums ir 29,9 procenti.
Bailes māc ne tikai tos, kam jāmaksā par apkuri. Stipri sabijies ir arī visu maznodrošināto, bezdarbnieku, pensionāru labdaris labklājības ministrs Vladimirs Makārovs. Izrādās, ka Latvijā ir apmēram 11000 strādājošu pensionāru, kas vecāki par 70 gadiem, un, ak klusais ārprāts! veseli divi simti, kas vecāki par 80 gadiem. Kad nu šie ilgstrādātāji iešot pensijā, tad pēc grozījumiem pensijas likumā (ja Saeima pieņems), rēķinot no noteiktās minimālās darba algas vien 42 latiem, pensija viņiem būšot 106 lati, tas ir, divarpus minimālās algas. Tādas lielas summas maksādams, sociālais budžets, lielus burbuļus laižot, noiešot dibenā tepat Rīgas jūras līcī…
Par mierinājumu V.Makārova kungam lai der mūsu statistikas dati par Latvijas iedzīvotāju caurmēra mūža garumu…
Augstākminētais skaitlis 11000 man asociējas ar to nepilsoņu bērnu skaitu, kas Latvijā dzimuši pēc neatkarības atjaunošanas un kuriem pēc likuma grozījumiem (ja tos apstiprinās) pēc vecāku vēlēšanās nāksies piešķirt Latvijas pilsonību.
Šāds pavērsiens baida visiem zināmas politiskās aprindas, jo šie tūkstoši, izaugot lieliem, iespiedīšoties 1,3 miljonu pilsoņu starpā un tā varot sastrādāt velna darbus. Iedomājieties gandrīz starp katriem simts pilsoņiem viens tāds «iespiedies». Šausmas!
Šīs bailes tā kā drusciņ būtu atslābušas, jo priekšā ir referendums. Taču virsū nāk citas bailes ja nu nobalso pret likuma grozījumiem un tādā kārtā neievēro EDSO rekomendācijas, tad taču mums Eiropas Savienību neredzēt kā savas ausis! Vai te atkal nav jābaidās?
Pirms Saeimas vēlēšanām daudzās politiskās partijas un to līderi baidās viens no otra. Šķēle baidās no Andersona un Andersons baidās no Šķēles, un vēl citi no citiem. Bet visi kopā viņi baidās no mums vēlētājiem.
Mums viņi cenšas pielabināties, izpatikt, baidoties, ka nobalsosim pret. Taču pielabināšanās ir visai grūta, sevišķi vēl, ja dzīvo lepnā savrupmājā aiz augsta žoga un pārvietojas tikai lepnos limuzīnos, miesassargu pavadīti (tak jau aiz bailēm).
Vistrakāk ir tad, kad cilvēkam bailes no dzīves kļūst lielākas par bailēm no nāves. Kā rāda statistika (un tā nekad nemelo), šādās bailēs nonākušu cilvēku Latvijā ir aizvien vairāk, ap tūkstoti katru gadu…
Kur mēs nonāksim, pastāvīgi baidīdamies?
