Vai aicinājums ziedot Ukrainai atslābst?

Septembra sākumā Eiropas Parlamentā bija skatāma “Twitterkonvojam” veltīta izstāde. Tā ir gan atzinības izpausme no mūsu draugu un partneru Eiropā puses, gan iemesls pārdomām ne tikai par šīs iniciatīvas paveikto līdz šim, bet arī turpmāko.

Laiks rit ātri – “Twitterkonvoja” iniciatīva aizsākās dažas dienas pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai, tātad pagājuši jau trīsarpus gadi. Ir paveikts gana daudz. Ar cilvēku ziedojumiem nopirkti un Ukrainā nogādāti vairāk nekā 3100 transportlīdzekļu un tehnikas vienības apmēram 10 miljonu vērtībā. Ir iemesls gandarījumam, tomēr saprotams arī cilvēku jautājums, cik ilgi šāds atbalsts vēl būs jāsniedz? Galu galā regulāri tiek ziņots par simtiem miljoniem eiro, kurus Eiropas Savienība – tātad arī Latvijas valsts – novirza atbalstam Ukrainai.

Man šķiet būtiski uzsvērt, ka dažādas atbalsta formas nedublējas, tās papildina viena otru. Finansiālais atbalsts Eiropas Savienības līmenī tiek izmantots, lai palīdzētu Ukrainai apmaksāt tai nepieciešamās militārās tehnikas lielās piegādes un stabilizēt valsts budžetu. Savukārt pilsoniskās iniciatīvas strādā ar konkrētiem reģioniem, ar konkrētiem projektiem. Šo, ja tā var teikt, darba dalīšanu vieglāk paskaidrot ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) piemēru. ANO ir virkne palīdzības aģentūru – Pasaules pārtikas programma (WFP), Bērnu fonds (UNICEF), Bēgļu aģentūra (UNHCR) u.c. Šo aģentūru pastāvēšana un darbs nenozīmē, ka pasaulē nav nepieciešamas labdarības organizācijas vai nevalstiskais sektors vispār. Vajadzību, diemžēl, mūsdienu pasaulē ir tik daudz, ka darāmais ir visiem. Līdzīgi Ukrainas gadījumā.

Un tomēr var saprast jautājumu – cik ilgi būs aicinājumi ziedot Ukrainai? Ir nācies lasīt Krievijas militārās agresijas salīdzinājumu ar sērgu. Ja lietojam šādas līdzības, tad atbalsts kādas cilvēku dzīvi apdraudošas slimības – piemēram, poliomielīta – izskaušanai tiek sniegts tik ilgi, kamēr konkrētā valsts ir no sērgas brīva. Šāds atbalsts nedrīkst notikt kampaņas formā. Iedomājieties situāciju, kad atbalsta sniedzēji saka: esam jums piegādājuši noteiktu daudzumu moskītu tīklu pret malāriju, vairāk nepiegādāsim, lai gan vajadzētu. Jo mums apnika, radās citas intereses vai projekti. Starptautiskā pieredze liecina, ka šādas nekonsekventas rīcības dēļ palīdzība beigās nesasniedz plānoto. Laikā ierobežoti ziedojumi ir iespējami, ja palīdzība tiek vākta, piemēram, kādas celtnes restaurācijai. Karš un tā radīti postījumi, tas, ko sauc par humānām katastrofām, par liela mēroga problēmām, prasa pacietību un neatlaidību. Tas šķiet pašsaprotami, tomēr reālajā dzīvē ir sarežģīti – ne velti Eiropas Revīzijas palāta (ECA) vēl 2021. gada februārī, analizējot pat Eiropas Savienības līmeņa palīdzību dažādās izglītības programmās, norādīja, ka projekti ir pārāk īslaicīgi. Cilvēkus raksturo spēja būt līdzjūtīgiem un izpalīdzīgiem. Cilvēkus raksturo arī grūtības noturēt kādu tēmu vai problēmu uzmanības fokusā ilgstoši. Šī “izdegšana” ziedojumos un cita veida palīdzībā novērojama visos pasaules nostūros. Starptautiskā Glābšanas komiteja (IRC) regulāri publicē pasaulē lielāko humanitāro krīžu analīzi. Ja skatāmies jaunāko tekstu informāciju, jāsecina, ka no desmit vismaz puse krīžu (piemēram, Somālija, Dienvidsudāna, Mali, Mjanma, Haiti) it kā ir zaudējušas asumu palīdzības sniedzēju acīs.

Ir grūti saglabāt noturīgu interesi par attālā reģionā notiekošo. Tā ir realitāte, par ko nav jēgas moralizēt. Tomēr man šķiet, ka Ukrainas cīņa par savu pastāvēšanu mums Latvijā ir tik labi saprotama, tik būtiska, lai mēs katrs atbilstoši savām iespējām turpinātu atbalstīt Ukrainas tautu vismaz tik ilgi, kamēr Krievija turpina slepkavot un postīt Ukrainas zemi.

Raksts publicēts sadarbībā ar Eiropas Konservatīvo un reformistu grupu Eiropas Parlamentā.