Eiropas politika nav skatītāju sports – arī Latvijai jāpiedalās spēlē

Visos laikos un visās valstīs ir bijuši politiķi un amatpersonas, kurām izdevīgi, ja sabiedrība īsti nesaprot, kā strādā vara. Kurš par ko atbild, kas īsti pieņem lēmumus. Jo mazāk cilvēki to saprot, jo vieglāk izvairīties no atbildības. Šo paņēmienu dažādos veidos izmanto jau gadu desmitiem, un pēdējā laikā tas bieži tiek attiecināts uz tā dēvēto “visvareno Briseli”.

Ja paskatāmies, ko dzirdam un lasām, Latvijā ik pa laikam kāds varas pārstāvis mēģina iestāstīt: “Mēs jau neko nevaram, viss nolemts Briselē.” Šo frāzi esam dzirdējuši gan lauksaimniecības politikas, gan imigrācijas jautājumu sakarā, un tagad arī, runājot par “Chat Control” regulas projektu.

“Chat Control” regulējums paredz “ierobežot bērnu seksuālas izmantošanas materiālu apriti internetā”, nosakot pienākumu skenēt lietotāju saziņu tiešsaistes platformās. Mērķis, protams, ir labs, taču pastāv pamatotas bažas, ka šis regulējums varētu ļaut iestādēm ieskatīties privātās sarakstēs, kam ar bērnu aizsardzību nav nekāda sakara. Patlaban lēmums par “Chat Control” atrodas Eiropas Savienības Padomes līmenī, nevis Eiropas Parlamentā. Neskatoties uz to, EP deputāti ik dienu saņem desmitiem, pat simtiem identisku e-pastu ar aicinājumiem balsot “pret” regulējumu, par kuru viņi šobrīd vispār nelemj. Šāds spama vilnis ne tikai traucē normālu informācijas apriti un darbu, bet arī parāda, cik bieži sabiedrībā (pat lobistu vidū) valda neizpratne par to, kura institūcija par ko atbild. Tāpat gribas pieminēt, ka šis būtu lielisks piemērs lobēšanas un komunikācijas studentiem – kā nevajadzētu organizēt interešu aizstāvību, jo efekts var būt tieši pretējs iecerētajam. Kopumā, ņemot vērā, cik daudz cilvēku ikdienā izmanto šīs platformas, tēma ir ļoti svarīga. Tomēr šī diskusija kārtējo reizi izgaismo vienu būtisku lietu – mums Latvijā bieži pietrūkst skaidrības, kā tieši tiek veidota politika Eiropas Savienībā. Un to būtu vērts saprast, jo priekšā ir vēl nopietnāki jautājumi, piemēram, ES daudzgadu budžets 2028.–2034. gadam.

Diemžēl daļai sabiedrības Latvijā ir izveidojies (un, iespējams, mērķtiecīgi veidots) priekšstats, ka “Brisele” ir tikai divas institūcijas- Eiropas Komisija (EK) un Eiropas Parlaments (EP). Abas, protams, ir ļoti svarīgas, taču politikas veidošana notiek plašāk. Šeit jāsaka godīgi, ka skaidrojošā darba joprojām ir gaužām maz. Ne tikai sabiedrība bieži neizprot, ar ko atšķiras Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija un Eiropadome, bet arī daudzi cilvēki, kas strādā ministrijās un piedalās politikas veidošanā, ne vienmēr skaidri redz kopainu- kā process virzās, kā lēmumi tiek pieņemti un kur tie patiesībā rodas. Šis zināšanu vakuums rada augsni mītiem par “visvareno Briseli”, kas it kā visu izlemj mūsu vietā.

Aicinu jebkuru lasītāju vienkārši “iegūglēt” vārdus “pārstāvji Briselē”. Redzēsiet, ka tur strādā ne tikai EP deputāti, bet arī dažādu ministriju un nozīmīgu nevalstisko organizāciju pārstāvji no Latvijas. Tāpat jāatgādina, ka Latvijas valdība piedalās divās ļoti būtiskās institūcijās- Eiropas Savienības Padomē (kur lēmumus pieņem konkrēto jomu ministri) un Eiropadomē (kur satiekas dalībvalstu vadītāji). Savukārt deviņiem Latvijas EP deputātiem jāmēģina nosegt 20 pastāvīgās komitejas un 3 apakškomitejas – un tas, maigi sakot, nav viegls uzdevums.

Latvijas pārstāvjiem EP ir savs, īpašs pienākums – pārstāvēt vēlētāju ideoloģiskās vērtības. To nevar prasīt no ierēdņiem, kuru darbs ir cita rakstura. Ko tas nozīmē praksē? Pavisam vienkārši- ne visi ES valstu vadītāji uztver Krievijas rīcību tā, kā mēs Baltijā, Polijā vai Skandināvijā. Arī Eiropas Parlamentā šajos jautājumos vienprātība diemžēl nepastāv. Tas ir saprotami, jo par EP deputātiem balso ļoti dažādi cilvēki ar ļoti atšķirīgiem pasaules uzskatiem. Tāpēc mūsu, Latvijas deputātu, uzdevums ir panākt, lai Krievijas ietekme neiekļūst EP lēmumos, īpaši drošības jautājumos. Un tas ir būtiski.

Ja visu iepriekš teikto saliek kopā, secinājums ir vienkāršs: Latvija var ietekmēt Eiropas Savienības politiku, bet tikai tad, ja darbojas visi- deputāti, valdība, ministrijas un sabiedrība. Ar dažiem EP deputātiem vien nepietiks. Varu piedāvāt vienkāršu salīdzinājumu: ja kāds pašvaldības iedzīvotājs raksta vēstuli Valsts prezidentam par problēmu, kas patiesībā jārisina pašvaldībai vai ministrijai, tad prezidents, protams, var palīdzēt, cik iespējams, bet viņš nevar atrisināt visu. Tieši tāpat ir ar “Briseli”.

Raksts publicēts sadarbībā ar Eiropas Konservatīvo un reformistu grupu Eiropas Parlamentā.