Dobelnieces Vandas Švankas dzīvi nosaka divas mentalitātes vācu un poļu. Viņa ģimenē ir otrais bērns.
Dobelnieces Vandas Švankas dzīvi nosaka divas mentalitātes vācu un poļu. Viņa ģimenē ir otrais bērns. Vecākajam brālim vārdu ir devis tēvs vācietis, bet meitiņai to izvēlējusies māmiņa poliete.
Sensenos laikos Polijas princese Vanda bijusi ļoti drosmīga un patriotiska sieviete. Mammai, nonākot svešajā zemē Latvijā, gribējies, lai meita vienmēr atgādinātu par dzimteni, tādēļ arī devusi viņai senās princeses vārdu. Taču tēvs no savas puses pielicis arī otru Dagmāra. To gan viņa izmantojot tikai Vācijā, kad aizbrauc apciemot dēlu, kas šajā zemē spēlē rokasbumbu.
Vanda Švanka nekad nav domājusi, ka viņai varētu būt cits vārds, ja nu vienīgi tad, kad kāds noprasījis: «Kur tu vandījies?» Vanda uzskata, ka reizē ar vārdu no princeses viņa ir mantojusi drosmi un uzņēmību, jo nekas viņai nešķiet par grūtu.
Pēc pamatskolas Vandai bija jāsāk strādāt, lai palīdzētu ģimenei ar iztiku, bet izglītošanos viņa nav pārtraukusi vidusskolā mācījusies vakaros.
Jau kopš bērnības Vandai paticis dziedāt, tādēļ kādu laiku viņa mācījusies Jelgavas mūzikas skolā, bet naktīs strādājusi aptiekā. Taču tas tomēr bijis pārlieku grūti.
Tagad Vanda strādā Dobeles aptiekā, jo ir farmaceite. Viņa labprāt padzied un, ja vien būtu iespēja, uzspēlētu volejbolu. Vandas lepnums ir puķudobe pie loga un mazdārziņš.
Vanda īsti nezina pateikt, kā viņā ir vairāk vāciskā pedantiskuma vai poliskā šarmantuma. Toties viņa ir priecīga, ka ir Latvijas pilsone.
