Tas bija pirms gadiem astoņpadsmit, kad divi dobelnieki Elga un Nikolajs Romanovski iecerēja sākt saimniekošanu lauku mājās ezera krastā.
Tas bija pirms gadiem astoņpadsmit, kad divi dobelnieki Elga un Nikolajs Romanovski iecerēja sākt saimniekošanu lauku mājās ezera krastā. Māja bija noskatīta tajā dzīvoja čigānu ģimene, kas savukārt par varītēm gribēja tikt prom. Pilsētniekiem likās samaksās prasīto naudu un ies sētā iekšā. Bet kas tev deva! Tajos laikos vēl modē bija somu pirtis skaistos, bet klusos dabas nostūros, savukārt noteicēja bija «nomenklatūra». Un «Reķu» apkārtne bija tik neraksturīga Zemgalei dzīvojamais nams kalna galā, lejā ezers ar burvīgu saliņu, bet piekalne akurāt kā radīta pirtiņai, no kuras šļūkt uz ezeru kā Somijas Serēnas ūdensparkā… Ķīviņu starp mājas tīkotājiem izbeidzis toreizējais Ministru Padomes priekšsēdētājs Jurijs Rubenis: čigānu pierunāts, viņš nosliecies vienkāršo ļaužu pusē. Tā māju Romanovski dabūjuši, bet kreņķi ar to nav beigušies. Kā vienam, tā otram nācies saistīties gan toreizējā sovhoza darbos, gan citādi «atkalpot» vietējai varai.
Cerīgs «Reķu» saimniekiem bija Breša laiks. Gan saņēma zemi lietošanā, gan tehniku iegādājās, gan saimniecības ēkas sabūvēja. Sievasmāte tikai bijusi uztraukta, kad jaunie saimnieki ņēmuši bankā aizdevumu vai traks, kā tādu lielu naudu atdos! Taču iegadījies bagātīgais kviešu gads ar brangajām iepirkšanas cenām, un kredīts atdots kā nebijis. Aizgaldos rukšķējuši barokļi, piens čurkstējis spaiņos, ražu nesis augļu un sakņu dārzs.Taču neba nu lācim katrudien medusmaize.
Kāpa cenas minerāļiem un degvielai, bet kritās graudiem, kāpa spēkbarībai, bet kritās gaļai, kāpa visādiem premiksiem, medikamentiem, bet kritās pienam. Rezerves daļas vajadzēja traktoram un zemes sastrādes mašīnām, naudu vajadzēja nodokļiem un tā joprojām. Tieši tā kā lielākajai daļai zemnieku. Un vēl jau iztrūkstošie noieta tirgi, pārstrādātāju sazvērestības, valdības lauksaimniecības politika, nelabvēlīgie laika apstākļi… Ir, protams, zemnieki, kas āža spītībā dzenas cauri tam visam un noturas. Ir arī, kas saliek rokas un raud. Romanovski nav nedz vieni, nedz otri. Viņi iemin apkārtceļu – no pilsētas taisni uz «Reķiem».
Mes sapratām, ka ar tīro lauksaimniecību nopenīt nevarēsim, saka «Reķu» saimnieks Nikolajs Romanovskis. Un nav jau arī vairs tie gadi, ka varētu cauru dienu muguru neatliecis strādāt. Tāpēc bija jāsāk taustīt, kur varētu rast iztikas līdzekļus. Paskatījāmies te tur, te šur un nospriedām, ka mūsu mājas ir īstā vieta tūristu uzņemšanai.
Šādu paziņojumu saņēmuši draugi un paziņas, arī Dobeles tūrisma organizatori, un pēc necik ilga laika «Reķos» ieradušies pirmie svešinieki ar nodomu lauku sētā atpūsties.
Man drebēja sirds un trīcēja rokas, tagad jau smaidot saka saimniece Elga Romanovska. Biju patiesi sabijusies, vai tik pratīšu visu izdarīt tā, lai pirmie viesi paliktu apmierināti gan ar ēšanu, gan gulēšanu, gan mazgāšanos…
Viss iznācis godam. Un nu jau «Reķi» Lāču ezera krastā ir tīri iecienīta vieta gan jubilāriem, kas svinēšanu izvēlējušies desmit divpadsmit viesu pulciņā, gan kāziniekiem un «tāpatvien» vasarniekiem. Gulēšanai ir iekārtota istaba dzīvojamā mājā, bet, ja ierodas vēl kāds vasarnieks, nakti var pārlaist arī saimniecības ēkas istabiņās. Dabasmīļi te var klausīties putnu dziesmās un vērot spārnoto draugu dzīvi ap un virs ezera, doties īsās un garās pastaigās pa burvīgo apkārtni. Makšķernieki var laivā airēties uz labāko «copes» vietu, kamēr zivju zupas tīkotāji, pa laipām tikuši pašā saliņas vidū, sakur uguni un «stacionārajā» katlā jau vāra ūdeni ar garšvielām…
Bet tas jau nebūt nav viss no šādu lauku māju jaukuma. Itin drīz te vārēs arī gluži latviski nopērties ērtā pirtī. To pašlaik vēl tikai būvē, taču uz Ziemassvētkiem, kaut ar’ laukā dauzītos Lausks, te varēs sutā nopērties vēža sarkanumā. Un pēc tam skaidrā ziemas rītā sēsties nesen iegādātajās «Reķu» kamanās un laist vienu līkumu Zemgalei neierasti kalnainā ceļā.
Tā gan ir mazliet idealizēta aina. Ikdienā jau vēl to viesu nav tik daudz, cik gribētos saimniekiem. Arī ieņēmumi no «tūrsima» vēl stingri jāstutē ar peļņu no saimnieces četrām piena pārdošanas «točkām» pilsētā. Nātres jāizpļauj pa pakrasti un ceļš uz mājām jāsakārto. Taču saimnieki uz visu skatās cerīgām acīm: šādi laucinieks var un varēs izdzīvot. Nav jau jāgaida nezin kādi Amerikas viesi, arī Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kuri labprāt kādu nedēļas nogali vai pat atvaļinājumu pavadītu jaukās lauku mājās pie ekoloģiski tīra «kopgalda» (Romanovskiem ir Zaļais sertifikāts!). Pirms palaga klāšanas saimniece ciemiņiem pasi neprasot, nav viņas daļa, kas ar ko un kāpēc. Tiesa, viensvētdien joki gan sanākuši: atbraukusi nedēļas nogalē atpūsties kāda ģimene ar bērniem. No rītiņa pagalmā vīrs teicis sievai: «Jāsaka Haraldam, lai abi ar sievu brauc šurp. Te ir tik jauki!» Te atvērušās saimniecības mājas durvis un pagalmā iznācis… Haralds, tikai tā nav bijusi sieva, kas pie sāniem. Taču tādi noslēpumi paliek «Reķu» pagalmā un šo tik’ saimniece potenciālajiem kolēģiem kā skolas mācību pastāstīja. Un arī Haralds nemaz nav bijis Haralds, bet cita vārda īpašnieks.
