Metas krēsla. Krievu uzbrukumu var sagaidīt katru brīdi. Atnāk mans ziņnesis un saka, ka bataljona komandieris gribot ar mani runāt.
Jāņa Grīnvalda atmiņu stāstījums
(Turpinājums. Sākums mūsu laikraksta 17. un 22. jūlija numurā.)
Metas krēsla. Krievu uzbrukumu var sagaidīt katru brīdi. Atnāk mans ziņnesis un saka, ka bataljona komandieris gribot ar mani runāt. Steidzos pie bataljona komandiera, kuru sastopu pie kreisā vada. Viņu pavada seši vācu karavīri, no kuriem trīs bruņoti ar mašīnpistolēm, bet pārējie nes rokas granātu kastes. Ziņoju par stāvokli un paskaidroju savas darbības plānu. Bataljona komandieris lūdz, lai nododu viņa rīcībā trīs labus granātu sviedējus, kas gribētu brīvprātīgi piedalīties kādā mazā akcijā.
Kad uzaicinu pieteikties brīvprātīgos, atsaucas kādi desmit, tādēļ no viņu vidus izmeklēju tos labākos. Pārējie, kas pieteikušies, paliek neapmierināti. Apsolu viņus laist darbā citā reizē.
Rokas granātas tiek ātri sagatavotas, jo visi piedalās šajā darbā. Katrs no maniem puišiem paņem tikdaudz rokas granātu, cik spēj. Nododu viņus vācu seržanta rīcībā, kas paskaidro uzdevumu un norāda, ko katram darīt. Darbības plāns ir šāds. Pēc signāla visi skries pāri jaunajai šosejai, atklās uguni no mašīnpistolēm un metīs dažas granātas. Pēc tam viens ar mašīnpistoli un viens rokas granātas metējs dosies pa kreisi, otrs pāris pa labi, bet trešais nodrošinās aizmuguri.
Kad viss sagatavots, novēlam brīvprātīgajiem labas sekmes un viņi pēc signāla metas pāri šosejai. Atskan krievu patšautenes kārta, un viens no vāciešiem pakrīt. Viņš ievainots plecā. Pārējie strauji dodas uz priekšu. Tarkšķ mašīnpistoles, sprāgst rokas granātas, dzirdama lamāšanās krievu valodā. Kādi ir rezultāti, to pagaidām nezinām.
Šķiet, ka kaujas troksnis attālinās no centra uz abām pusēm. Apmēram pēc stundas pārrodas visi mūsu trieciennieki, turklāt bez mazākā ieskrambājuma, tikai slauka sviedrus kā pēc rudzu pļaujas. Priecājamies par laimīgo izdošanos.
«Vaņkas» no straujā trieciena esot sabijušies un nekādu lielu pretestību neesot izrādījuši. Kam bijusi izdevība, tas pametis visu un meklējis glābiņu peldus Lielupē. Šai krastā uz visiem laikiem palikuši ap trīsdesmit no viņiem.
Ir tumšs, tādēļ kaujas lauka pārmeklēšanu atstājam uz rītu, gaismā. Uz Lielupes krastu atkal aizsūtām posteņus.
No rīta apskatām piekrasti. Strādāts pamatīgi, jo palikušas daudzas trofejas, kas mums, nabagiem, visvairāk vajadzīgas. Nebojātu patšauteņu ir tik daudz, ka varu apbruņot katru grupu un vēl paliek pāri. Tas pats ir ar mašīnpistolēm. Katras grupas komandieris saņem vienu. Munīcijas arī pietiek, tādēļ izmēģinām iegūtās trofejas, vai darbojas labi.
4. augusta priekšpusdiena paiet mierīgi. Ja agrāk kāds neuzmanīgi pacēla galvu virs ierakuma, tad tūliņ saņēma sveicienu no snaipera. Tagad viss kluss un mierīgs. Mani puikas pastaigājas pa ierakumu virsu, bet neatskan ne šāviena. Ko tas nozīmē?
Tieku aicināts pie bataljona komandiera. Kad ierodos komandpunktā, viņš smaidīdams rāda uz kādu grupiņu sagūstītu krievu. Tie nav peldējuši pāri Lielupei, bet paslēpušies aiz saspridzinātā tilta pīlāriem. Bataljona štābā neviens nepārvalda krievu valodu, tāpēc komandieris uzdod man nopratināt gūstekņus.
Daļa no sagūstītajiem ir 16 – 17 gadu veci jaunekļi, bet pārējie – 45 – 50 gadus veci. Sāku nopratināt. Mums pretim esot stāvējusi 15. latviešu komjaunatnes divīzija. «Ja 15. latviešu komjaunatnes divīzija, tad runāsim latviski,» saku gūsteknim. Tas skatās uz mani un nesaka ne vārda. Zinu, ka latvieši, kas krituši gūstā no sarkano puses, neuzdod sevi par latviešiem, bet slēpjas aiz krievu tautības. Atkārtoju savu jautājumu krievu valodā. «Nē, virsnieka kungs, esam krievi,» atbild gūsteknis. «Par melošanu, ka neesi latvietis, tevi tūdaļ nošaus.» Pametu ar roku kareivim, lai atdala vainīgo no pārējiem, lieku pielādēt šauteni un vest gūstekni ārā. Krievs nokrīt ceļos, met krustus un dievojas, ka starp viņiem neesot latviešu, tikai divīzijas nosaukums tāds. Beidzot noticu.
Noskaidrojas, ka šī divīzija nākusi no Dienvidkrievijas. Četrus simtus kilometru braukuši ar vilcienu, bet trīs simtus nākuši kājām. Pagājušajā naktī mēs esam iznīcinājuši viņu pulka instruktoru rotu.
Pēc gūstekņu nopratināšanas bataljona komandieris paskaidro, ka šonakt forsēsim Lielupi ar uzdevumu ieņemt Jelgavu. Ātri jāievācot ziņas par materiāliem, kādi atrodami rotas iecirknī un kas būtu derīgi plostam. No pulksten 23.15 līdz 23.30 artilērija atklās uguni pa Jelgavas nomali, un mēs līdz ar artilērijas pirmo šāvienu forsēsim Lielupi. Sapulcēšanās vieta – pie pirmās munīcijas noliktavas. Pirmā pārcelsies vācu rota, pēc tam mēs, tad atkal vācieši. Līdzi ņemt pavēlēts tikai munīciju, mantas atstāt. No katra vada pie mantām jānorīko viens kareivis.
Krēslā ierodas bataljona komandieris, apstaigā ierakumus un liek atstāt ierakumu rajonā vienu grupu, kuru sadala pa visiem ierakumiem, bet pārējiem pavēl doties uz pulcēšanās vietu.
Klusums. Tikai dažas ienaidnieka raķetes traucē mūsu virzīšanos. Esam sapulcējušies un gaidām artilērijas uguns sākšanos. Laiks velkas lēni. Pīpēt aizliegts, kaut gan labprāt kādu dūmu uzvilktu. Tas ļoti noderētu, taču pavēle paliek pavēle.
Ierūcas kāda vieglā baterija, vienlaicīgi tai pievienojas daudzas citas, kuru starpā jūtama arī smagā. Gaiss gaudo no pāri lidojošiem šāviņiem, bet Jelgavas nomale – Driksas kreisais krasts – blāzmo vienās ugunīs. Nevar vairs atšķirt atsevišķus granātu sprādzienus, viss saplūst kopīgā rūkoņā.
Pirmā rota sāk pārcelšanos. Uz plosta var uzkāpt divdesmit vīru, stāvot līdz puslieliem ūdenī. Pirmā ir pāri, un tagad sāk celt mūs. Bataljona komandieris teic, ka pārcelšanās pār Driksu notiks pie Hofa fabrikas. Kad rota pārcelta, skriešus dodamies uz Hofa fabriku. Degošās ēkas apgaismo pļavu, bet ienaidnieku lodes svilpo augstu pār mūsu galvām.
Driksa – klāt. Saņemu pavēli pēc Driksas pāriešanas doties gar tās malu uz Jelgavas stacijas pusi.
Pār Driksu pārceļamies gumijas laiviņās un tad dodamies stacijas virzienā. Man ziņo, ka pārtrūkuši sakari ar vācu rotu, tādēļ izsūtu trešo vadu, lai uzņemtu kaujas sakarus. Drīz pārtrūkst arī tie.
Driksas tilts uzspridzināts. Abi tilts gali balstās uz pīlāriem, bet vidus ieliecies. Ja ieliekumā novieto planku, tad satiksme laba.
Tuvojamies stacijai. No stacijas saņemam stipru automātisko ieroču uguni. Rota cieš pirmos zaudējumus. Galvenais, ir ievainotie.
Sastopam bataljona komandiera adjutantu. Viņš liek man doties uz sapulcēšanās vietu 1. maija pamatskolā un, garām iedams, došot man jaunu rīkojumu.
Vecā Zemgales metropole pazudusi no zemes virsas. Skaties, kur gribi, – visur drupu kaudzes. Tikai pilsētas nomales palikušas neskartas. Sākot ar Dobeles ielu, uz lidlauka pusi postījumi ir samērā mazi, galvenokārt no artilērijas šāviņiem. Uz stacijas pusi – tikai drupas. Bijušajā Zaļajā ielā palicis neskarts 4. nams, kuram logu stikli gan izbiruši, bet stāvs nav bojāts. Logā redzams VEF radioaparāts, bet uzlauztā drēbju skapī, kura durvis ir vaļā, – aizsarga formas tērps.
Pasta nams izdedzis. Vecā, restaurētā Hercoga Pētera ģimnāzija, kuras priekšā pacēlās mūsu valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes piemineklis, jo viņš bija šīs ģimnāzijas absolvents, kritusi par upuri ugunij.
Jaunā pilsētas viesnīca, kuru beidza celt tikai 1940. gadā, un 15. maija pamatskola izdegušas, to pagrabos gruzd dažādu priekšmetu atliekas.
Tā kā pilsētas ielas ir pilnas ar gruvešiem, nolauztiem stabiem un norautiem vadiem, krievi pilsētā pret mums nedarbojas, bet, tiklīdz izejam nomalē, – iznāk saķeršanās. Man palicis atmiņā skats, kādu redzēju Lietuvas ielā pēc pilsētas ieņemšanas.
Krievu T-34 tanks brauca pa Lietuvas ielu uz Lielās ielas pusi, bet pa Poruka ielu Lietuvas ielas virzienā – vācu «tīģeris». Abi kolosi sastapās ielu krustojumā, un starp viņiem norisinājās izmisuma pilna cīņa, jo abi bija tikai vraki, turklāt viens no tiem, neatceros kurš, ar priekšgalu bija uzrāpies uz otra.
15. maija pamatskolu sasniedzam bez starpgadījumiem, un vīrus izvietoju pagrabā. Izlieku tuvapsardzību. Daži liekas uz auss, citi pielaiko sev drēbes, kas atrodamas pagrabā, jo skolā iekārtota SS slimnīca.
Es un leitnants Baumanis gaidām bataljona komandiera adjutantu, taču viņš nenāk. Pagājusi pusstunda, bet viņa vēl nav. Zinu, cik daudz vīru šorīt šķērsoja Lielupi un ienāca Jelgavā, tādēļ ikviens no viņiem tagad ir no svara, ja gribam noturēt Zemgales metropoli.
(Turpmāk vēl.)
