Melders: “No Ozolnieku melioratoriem mantotais jāuztur kārtībā”

Pirms 63 gadiem Ozolniekos sāka dzīvot un strādāt jauns inženieris meliorators Jānis Melders. Gadu gaitā šeit sakuplojusi viņa dzimta, kurā tagad ir divdesmit cilvēku. J. Melders Ozolnieku meliorācijas uzņēmumā PMK-13 veidoja veiksmīgu karjeru un izauga līdz tā vadītājam. Kopš 1999. gada viņš ir pelnītā atpūtā, taču vēl aizvien turpina darboties savā uzņēmumā, kā arī “gluži dabīgi” Ozolnieku labā. “Ozolnieki ir viena no labākajām vietām dzīvošanai mūsu valstī. Man un maniem piederīgajiem nav vienalga, kā tie aug un attīstās vai degradējas. Kopš apvienošanas ar Jelgavas novadu Ozolnieki tiek atstumti no sarunu galda, kur tiek dalīti Ozolnieku iedzīvotāju nopelnītie nodokļi. Bet problēmu mums ir daudz,” raksta J. Melders savā ziņojumā. Viņš kā privātpersona šo ziņojumu iesniedzis vairākās vietās – deputātiem, kas Jelgavas novada domē ievēlēti no Ozolniekiem, Ozolnieku iedzīvotāju padomei, Ozolnieku vidusskolai. Ziņojums būs pieejams Ozolnieku bibliotēkā.

Centrā bija dendroloģiski vērtīgs parks
Divpadsmit lappušu tekstam ir pievienotas komunikāciju būves kartes, ko pats J. Melders ir rasējis. Agrākais PMK-13 vadītājs smalki zina, kā tapa Ozolnieki un to meliorācijas sistēmas 60.–80. gados.

“Savu krāšņumu zaudē mūsu parki, daudzdzīvokļu māju pagalmi, mēs izskatāmies kā nomaļu ciemats, jo teritoriālo reformu rezultātā mums atņēma dārzniekus,” pauž J. Melders. Viņš atzīmē, ka pēc agrākā PMK-13 vadītāja Jāņa Ieviņa ierosmes Ozolnieku ciema centrā pie 1937.–1939. gadā būvētā Aizsargu nama (tur 1950. gadā izvietojās PMK-13 kantoris), kas tagad ir tautas nams, tika iestādīti koki. Šis mūsdienās sakuplojušais stādījums 1974. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijā tika atzīts par dendroloģisko parku ar 48 Latvijas apstākļiem pielāgotām koku sugām. Tas ir minēts brošūrā “Jelgavas PMK-13. Mums 40”, kur teksta autors ir Roberts Mazjānis (1919–2005). Tagad par introducētajiem kokiem neliecina nekādas norādes, taču J. Melderam ir iecere personīgi sazināties ar dārznieci, kas šajā ziņā viesīs zināmu skaidrību un kārtību. Pats viņš atceras “buksīšus”, ko stādīja 60. gados. Tas ir lēni augošs mūžzaļais košumkrūms. Agrāk bargajās ziemās to varēja sapakot, uzliekot virsū kasti. Tagad bukškoki pie Ozolnieku Tautas nama ir kādu piecu metru augstumā. “Nu vairs kasti tiem neuzliksi!” iesmej J. Melders.

Savulaik būvētās Ozolnieku meliorācijas sistēmas ir redzamas arī mūsdienās. J. Melders kartē iezīmējis polderi ar sūkņu staciju, krāj­baseinu un caurteku ar regulatoru. Tas viss ir domāts gadījumam, ja palo Iecava. Meliorators uzskata, ka atjaunotajā Latvijas valstī tam nav pievērsta pietiekama uzmanība. Melioratoru būvētais nav kopts un ir nesaskaņoti pārveidots. Komunālās saimniecības personāls, viņaprāt, nav pienācīgi apguvis poldera ekspluatāciju. Tiesa, globālās sasilšanas rezultātā tādu pavasara palu, kādi tie bija J. Meldera jaunībā, kad Iecavas palu ūdens iet pāri Skolas ielai, vairs nav bijis. Ozolniekos tādus neatceras arī 2010. gadā, kad Lielupe paloja un pa Kalnciemu vietām varēja braukt ar laivu. Mūsdienās Ozolniekos vecajā applūstošajā zonā netālu no Iecavas krasta ir saceltas daudzas privātmājās, kuru būvei atļauju savulaik devusi vietējā pašvaldība.

Taču globālās sasilšanas apstākļos Ozolniekus ir sākuši apdraudēt lietavu plūdi. Tie atšķirībā no pavasara paliem ir mazāk prognozējami. J. Meldera ziņojumā ir vairākas fotogrāfijas no 2024. gada jūlija vasaras lietavu plūdiem, kad 28. jūlija vakarā un 30. jūlija naktī nolija gandrīz 200 milimetru nokrišņu. Latvijas nokrišņu gada norma ir ap 600–700 milimetru.

Bijušais Ozolnieku novads pirms administratīvi teritoriālās reformas bija pilnvērtīgi pašpietiekama, ekonomiski stabila un attīstīta pašvaldība. Tas spēja nodrošināt saviem iedzīvotājiem kvalitatīvus pakalpojumus, attīstīt infrastruktūru un plānot ilgtspējīgu izaugsmi bez nepieciešamības pēc piespiedu apvienošanas. Līdz ar to lēmums par Ozolnieku novada apvienošanu ar Jelgavas novadu, manuprāt, nav bijis nedz taisnīgs, nedz arī loģiski pamatots. Faktiski izveidojās situācija, kur mazāks, bet turīgāks un efektīvāk pārvaldīts novads kļūst par sava veida donoru lielākam un finansiāli vājākam novadam. Šāda pieeja neveicina līdzsvarotu attīstību, bet ir radījusi apstākļus, ka Ozolnieku resursi tiek izmantoti, lai segtu plašākas teritorijas vajadzības. Tomēr domāju, ka Ozolnieku novada atjaunošana vairs nav iespējama.
Būtiska problēma ir pārstāvniecības jautājums. Apvienotajā Jelgavas novadā bijušā Ozolnieku novada iedzīvotāji proporcionāli ir mazākumā, kas nozīmē ierobežotu ietekmi uz lēmumu pieņemšanu. Tas rada demokrātijas deficītu – vietējās kopienas intereses nereti tiek ignorētas, un tas jau praksē ir novērojams, pieņemot lēmumus, kas nepietiekami ņem vērā Ozolnieku iedzīvotāju vajadzības un prioritātes.
Ja tomēr pieļaujam, ka administratīvā reforma un apvienošanās bija neizbēgama, tad loģiskāk būtu bijis apvienot visas trīs administratīvās teritorijas – Jelgavas pilsētu, Jelgavas un Ozolnieku novadu. Starp šīm teritorijām jau vēsturiski pastāv ciešas ekonomiskās, sociālās un infrastruktūras saites – iedzīvotāji izmanto kopīgu darba tirgu, izglītības iestādes un pakalpojumus, kā arī vienotu sabiedriskā transporta tīklu, ko nodrošina Jelgava. Šāda apvienošanās būtu balstīta reālās funkcionālās attiecībās, nevis formālā administratīvā loģikā. To, ka apvienošanās gadījumā loģiskāka ir savienība no trim pašvaldībām, esmu paudis jau ap 2020. gadu, kad vēl noritēja darbs pie administratīvi teritoriālās reformas. Savukārt, kas attiecas uz tagadējo politisko situāciju Jelgavā, protams, Jelgava ir kļuvusi krietni pievilcīgāka, ar mūsdienīgāku, caurspīdīgāku pārvaldi, kas vispirms ir svarīgi pašiem jelgavniekiem.

“Aizupei” kurmju vietā uzbrūk kailgliemeži
Lietavu plūdos būtiski cieta arī 1968. gadā dibinātā dārzkopības sabiedrība “Aizupe”, kurā ir 240 sešsimt kvadrātmetru lieli zemes gabali. Agrāk tie bija mazdārziņi, mūsdienās “Aizupe” daļēji pārvērtusies par privātmāju rajonu.

Atbilstoši sākotnējam projektam dārzkopības sabiedrībā 60. gados bija izbūvēts novadgrāvis un drenāžas tīkls ar kolektoriem. J. Melders piezīmē, ka līdz 1995. gadam šī meliorācijas sistēma tika rūpīgi uzraudzīta, taču vēlāk vairs ne. Grāvji aizauga, drenas un kolektori aizsērēja, slēgtais vads tika ievērojami bojāts. J. Melders uzsver, ka jau 2023. gada rudenī “Aizupe” nonāca avārijas stāvoklī – liela daļa dārzu applūda, un ūdens tur palika visu 2023./2024. gada ziemu. Pēc 2024. gada 29. jūlija lietusgāzes ļoti plaša “Aizupes” teritorija izskatījās kā ezers, kura dziļums bija 17 centimetru. Noslīka augļu koki, ogu krūmi, stādījumi siltumnīcās. J. Melders teic, ka Jelgavas novada pašvaldības spēkiem 2024. gada rudenī tika skalots kolektors Frēziju ielā, ar ekskavatoru iztīrīts grāvis, likvidēts bebru aizsprosts. Vēl tāds sīks labums – pēc lietavu plūdiem no “Aizupes” dārziem ir pazuduši kurmji un zemesvēži. Tiem arī ir par slapju.

“Pēc 2024. gada lietavām neviens pat nesaprata zaudējumu apmēru. Dažkārt sekas bija redzamas tikai pēc vairākiem mēnešiem. Manā dārzā zaudējumi bija ap tūkstoš eiro,” raksta J. Melders. Pie zaudējumiem viņš pieskaita noslīkušos stādījumus, ogu krūmus un arī augļu kokus. Meliorators aktualizē darāmo, lai kārtējo lietavu gadījumā līdzīgi plūdi neatkārtotos. Sarakstā ir minēta gan kolektoru un grāvju tīrīšana, gan arī citi darbi. J. Melders domā, ka “Aizupē” varētu izbūvēt dzeramā ūdens un kanalizācijas sistēmu. Pēc agrākās Ozolnieku novada domes pasūtījuma tāda tikusi izprojektēta 2022. gadā. Tādējādi ūdensapgādes sistēmu “Aizupē” darītu drošāku pret plūdu draudiem. Turklāt “Aizupe” ir kļuvusi par jaunu Ozolnieku privātmāju rajonu, ko dzelzceļa stacijas tuvuma dēļ iecienījuši cilvēki, kam vairāk darīšanu Rīgā.

J. Meldera ziņojumā par “Aiz­upes” problēmām minēti arī Spānijas kailgliemeži. Tieši te šie svešzemju sugas īpatņi izraisa ļoti jūtamu apdraudējumu augiem. 2025. gadā kāds “Aizupes” zemes īpašnieks savos 600 kvadrātmetros kopā ar sievu savākuši sešus tūkstošus kailgliemežu, kuri līda no upes puses, kur mitrājā tie ļoti vairojas.

Melioratoru lepnums – Ozolnieku ezers
Stāstot par melioratoru veikumu Ozolniekos, J. Melders atzīmē Ozolnieku ezera izveidošanu. 1963. gadā, kad viņš Ozolniekos sāka dzīvot, šajā vietā bija Rīgas cementa un šīfera rūpnīcas pamestais māla karjers. No Ozolniekiem ar liellaivām uz Rīgu agrāk tika vesti māli. Kad māla ieguve beidzās, karjera teritorija pārgāja ciema pārvaldījumā. Tad melioratori nolēma ierīkot ūdenskrātuvi. Tika pievesta grunts, veidoti krasti. Par Ozolnieku ezera projekta vadītāju kļuva inženieris Gunārs Barups.

Žurnālists Roberts Mazjānis 1990. gadā izdotajā brošūrā “Jelgavas PMK-13. Mums 40” atgādina, ka astoņdesmitajos gados Lielupe ar Driksu, kā arī Misa bija tā piesārņotas, ka peldēties tajās bija aizliegts. Tādā situācijā tīras peldvietas izveide Ozolniekos bija svarīga pat jelgavniekiem. Mūsdienās ezeram apkārt skrien un brauc ar velosipēdiem. Tā krastā ir kafejnīca, bet pa pašu ezeru tiek braukts ar ūdensslēpēm un dēļiem. Ezera krastā pie Ozolnieku dzelzceļa pieturas izbūvētas divas “park and ride” autostāvvietas, kurās ik dienu tiek novietots ap simt automašīnu. J. Melders zina stāstīt, ka dziļums dzelzceļam tuvākajā Ozolnieku ezera daļā, kur tika iegūti māli, sasniedz 15 metrus.

Jelgavas novada Ozolnieku pagastā 2025. gada sākumā bija 4137–4190 iedzīvotāju.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.