Foto: Lāsma Gaitniece
Ik katru gadu pavasaris šķiet kā kaut kā jauna sākums ne tikai tādēļ, ka atmostas daba. Gribas cerēt, ka līdz ar gaišā laika iestāšanos un saulaino dienu skaita palielināšanos varētu notikt vēl kaut kas priecīgs, ar ko šīs dienas aizpildīt. Vismaz radošajiem cilvēkiem – rakstniekiem, dzejniekiem, dramaturgiem – šajā ziņā ir laimējies, jo, sākot ar 2026. gada martu, Latvijā pieejama jauna radošā rezidence 14. gadsimtā celtajā Jaunpils pilī, kas atrodas Tukuma novada Jaunpilī. Rezidences nosaukums ir “Jaunpils rakstnieku pils”. Arī “Zemgales Ziņām” bija iespēja pavērt pils durvis un ielūkoties, kā norit rezidence.
Ko rakstniekam darīt pilī?
Par jaunās rezidences “Jaunpils rakstnieku pils” atklāšanu februārī “Zemgales Ziņas” jau vēstīja. Vien piebilstams, ka tā izveidota kā daļa no Tukuma – UNESCO literatūras pilsētas – iniciatīvas, piedāvājot iedvesmojošu vidi rakstniekiem, dzejniekiem un citiem literātiem. Rezidence – tie ir apartamenti “Elīzas gaisma” un “Elīzas ausma” vienā pils spārnā, kas platības un ērtību ziņā salīdzināmi ar diviem atsevišķiem dzīvokļiem, kur katrā netraucēti strādā pa vienam literātam. Ja rezidencei pieteicies pāris – divi vienas ģimenes literāti – , viņi tur uzturas vienlaikus un kopā vai paralēli arī strādā, taču tādu gadījumu ir samērā maz. Parasti gan katrā apartamentā mājo pa vienam rakstniekam vai dzejniekam, kurš tur arī rada savu darbu.
Ir jauki, ja literāti, kam Jaunpilī rezidence ir vienā laikā, sadraudzējas un kopā nododas kādām aktivitātēm, piemēram, apmeklē Jaunpils pils muzeju vai dodas pusdienās, taču ir novērots, ka rakstnieki ir ļoti intraverti ļaudis, tāpēc šāda sadraudzēšanās pils sienās nav manīta pārāk bieži. Drīzāk tie ir izņēmuma gadījumi, taču tagad par to spriest ir pāragri, jo rezidence notiek vien pāris mēnešu.
Martam piestāv dzeja, aprīlim – proza
Viena no pašām pirmajām rezidencē ieradās dzejniece Dagnija Gudriķe. Viņa strādāja pie sava piektā lirikas krājuma. Savukārt blakus apartamentā tobrīd darbojās kinorežisore un dzejniece Betija Zvejniece, kura kino jomā var lepoties ar divām Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” nominācijām – 2024. gadā kā scenāriste par filmu “Latvijas kods. Einaratīvs”, bet šogad kā režisore kategorijā “Labākā īsfilma” par darbu “Grestomātija”. Rezidences laiku šī radošā personība pavadīja, strādājot pie sava pirmā dzejas krājuma un rakstot nākamās filmas scenāriju. Droši vien tā bija sakritība, ka abas dzejnieces “Jaunpils rakstnieku pilī” strādāja tieši martā, jo šajā mēnesī, kā zināms, kopš 1999. gada tiek atzīmēta Pasaules dzejas diena.
Ja martu, vismaz pēc Jaunpils pilī strādājošo rezidentu radošā profila, var dēvēt par dzejas mēnesi, tad aprīlis piederēja prozai un dramaturģijai. Precīzāk – sulu mēnesī Jaunpils pilī tika pabeigti divi literāri darbi. Viena no rezidentēm – dramaturģe, scenāriste, komiķe un aktrise Aiva Birbele – pabeidza strādāt pie lugas “Sievietes kā gleznas”, savukārt šo rindu autore – pie biogrāfiskās prozas darba par latviešu estrādes mākslinieku, pagājušā gadsimta 70. gados ļoti iecienīto dziedātāju Andreju Lihtenbergu (22.05.1938.–1979., ziema).
Iepazīt rakstniecības ēnas pusi
Pie radošajām personībām to rezidences laikā Jaunpils pilī var ierasties arī ciemiņi, kas iepriekš tiek saskaņots ar vadību. Tas pat ir vēlams vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai pēc iespējas plašāks cilvēku loks par Jaunpils pili ne tikai uzzinātu no interneta resursiem, bet arī to iepazītu klātienē – izbaudītu tās atmosfēru, apskatītu rezidences apartamentus, varbūt arī uzzinātu ko vairāk par pils īpašnieka barona Georga Petera Magnusa fon der Rekes slaveno dzīvesbiedri Elīzu fon der Reki (1754–1833). Viņa bija viena no sava laika ievērojamākajām dzejniecēm un publicistēm Eiropā.
Otrs iemesls, kāpēc rezidences laikā vēlams ierasties pa kādam ciemiņam, ir nepieciešamība atspēkot dažādus stereotipus, kādi valda sabiedrībā par radošajām personībām un viņu darbu. Daudz cilvēku uzskata, ka literāta darbs nav īpaši vērā ņemams, jo kas gan tur liels – piesēdies pie datora, paklabini taustiņus un kaut ko sadzejo. Vai tad tas var būt cienījams darbs?
Kaut arī kļūt par rakstniekiem, tas ir, radīt stāstus, romānus vai dzeju, mūsdienās cenšas daudzi, gandrīz nekad netiek runāts par to, cik vienmuļš un smags ir literāta darbs. Ne viena vien stunda paiet, lasot citu autoru darbus, jo bez tā radīt ko jaunu vienkārši nav iespējams. Viens no iemesliem ir tāds, ka lasot cilvēks bagātina ne tikai savu radošo iztēli, bet arī vārdu krājumu, kas ir augstvērtīgas literatūras fundaments. Un otrs – neskaitāmas vientuļas stundas paiet, strādājot pie datora un cenšoties ko uzrakstīt. Tas nav priecīgs un piepildīts laiks, drīzāk gan otrādi. Ja esi iegājis radošajā procesā, tev nebūs miera pat nakts stundās, kad caur sapņiem par sevi var atgādināt darbu varoņi vai viņu prototipi.
Ko šis darbs, ja to godprātīgi dara, prasa no cilvēka, zina tikai viņa paši tuvākie. Tāpēc ir labi, ja rezidences laikā pie literāta ierodas pa kādam viesim, kurš laipni lūgts uzzināt arī par literārā darba ēnas pusi.
Ne tikai darbs, bet arī miers un pastaigas
Rezidence “Jaunpils rakstnieku pils” no pārējām divām, kas iespējamas Latvijā, ir atšķirīga ar to, ka pils apartamenti piedāvā ne tikai daudz plašākas telpas, nekā tas ir Dubultu Rakstnieku namā vai Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī, bet savas atrašanās vietas dēļ arī daudzkārt lielāku mieru un klusumu. Šeit esot, rodas izjūta, ka esi nokļuvis “dabas klēpī”. Ja rezidences laiks iegadās pavasarī, vari sekot līdzi, kā palēnām mostas augi: lēni pumpurus raisa koki un krūmi, gravā netālu no pils zied visas iespējamās pavasara puķītes, savukārt pils priekšā augošās tulpes, kas sastādītas neparastā veidā, tas ir, pudurīšos pa trim vai četriem sīpoliņiem kopā, lēni nobriedina pumpurus, kas saules gaismā atveras krāšņos ziedos.
Dodoties pastaigā pa Jaunpils ieliņām, vari satikt vien pāris cilvēku. Visvairāk to, protams, ir vietējā pārtikas veikaliņā “Top”, taču nevienas dzīvas dvēseles neizdevās sastapt ne Jaunpils evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kuras durvis, par laimi, apmeklētājiem ir atvērtas ne tikai svētdienu dievkalpojumu laikā, ne staigājot pa taku, kas ved uz Jaunpils Kartavkalniem. Par šo tik vientulīgo taku, kas atrodas pa vidu labības laukiem, varu atklāt, ka tas kļuva par manu iecienītāko pastaigu maršrutu visu četru rezidences nedēļu laikā. Savā nodabā pa to staigājot, ar laiku radās doma, ka tieši šeit, nevis dievnamā, vari klusībā sarunāties vai nu ar Dievu, vai arī, piedodiet par atklātību, ar savas jaunās grāmatas galveno varoni Andreju Lihtenbergu.
Ilgajā darba tapšanas gaitā ne reizi vien būtu vēlējusies ar šo personību aprunāties, lai uzzinātu viņa domas par vienu vai otru notikumu, kā arī grūtākos momentos saņemt viņa atbalstu. Jāatzīst, bija brīži, kad šķita, Andrejs vai arī, pareizāk būtu teikt, viņa gars ir ne tikai klātesošs, bet dažās situācijās pat atbalstošs. Ienāca prātā savāda ideja – šo vientulīgo lauku ceļu, kas ved uz Kartavkalniem, lai godinātu mākslinieka piemiņu, varētu nosaukt Andreja vārdā. Kāpēc gan ne?
Kad vēlme pārtop par sodību
Turpinot par gariem un kontaktēšanos ar tiem, piebilstams, ka šis jautājums nodarbināja arī Jaunpils pils saimnieces un barona sievas Elīzas fon der Rekes prātu. Latvijas Universitātes bibliotēkas mājaslapā lasāms, ka viņa “dedzīgi ilgojās sazināties ar savu mirušo jaunāko pusbrāli Johanu Frīdrihu fon Mēdemu (1758–1778). Sēras padziļināja Elīzas jau tā izteikto interesi par maģiju, mistiku un alķīmiju”. Lai sasniegtu mērķi, literāte palīdzību lūgusi sicīliešu avantūristam, mistiķim, dziedniekam un pareģim Aleksandram Kaljostro (1743–1795). Viņš bijis plaši pazīstams Jelgavā, kur nodibinājis brīvmūrnieku ēģiptiešu rituāla adopcijas ložas vīriešiem un sievietēm “Trois Epées couronnées” un kļuvis par Jelgavas adopcijas ložu lielmeistaru.
Elīzas fon der Rekes vēlme sazināties ar brāļa garu beidzās ar izgāšanos. Lieta, uz kuru viņa lika lielas cerības, ne tikai neizdevās, bet uz kādu laiku pat iedragāja Elīzas veselību. Viss beidzās ar to, ka vācbaltiešu literāte sapratusi, ka grāfs Kaljostro ir avantūrists un krāpnieks. Viņa uzrakstīja grāmatu “Ziņojums par bēdīgi slavenā Kaljostro uzturēšanos Jelgavā 1779. gadā un viņa maģiskajām operācijām”. Tā kļuva par bestselleru vāciski lasošo cilvēku lokā ne tikai Vācijā, bet arī pārējā Eiropā.
Atliek vien cerēt, ka autoriem, kuri šogad jau baudījuši vai vēl tikai baudīs rezidences iespējas Jaunpils pils apartamentos, neradīsies vēlme vai vajadzība kontaktēties ar mirušo cilvēku gariem.
UZZIŅA
■ “Jaunpils rakstnieku pils” ir jauna radošā rezidence rakstniekiem un literātiem, kas 2026. gada februārī tika atvērta vēsturiskajā Jaunpils pilī. Tā tapusi UNESCO literatūras pilsētas ietvaros, Tukuma novada pašvaldībai sadarbojoties ar Valsts kultūrkapitāla fondu.
■ Sadarbībā ar rezidenci “Jaunpils rakstnieku pils” gan Jaunpils, gan arī Tukuma bibliotēkā regulāri notiek tikšanās ar autoriem, kurās iedzīvotāji var iepazīties ar rakstnieku veikumu un iedvesmas stāstiem.
■ Pasaules dzejas diena tiek atzīmēta 21. martā. UNESCO šo dienu oficiāli pasludināja 1999. gadā, lai veicinātu valodu daudzveidību un atbalstītu dzejniekus, īpaši tos, kuri raksta mazāk izplatītās valodās. Pasaules dzejas dienas mērķis ir godināt dzeju kā vienu no cilvēces vērtīgākajām kultūras un valodas izpausmes formām.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
