Pirmdien ceturtā daļa no Saeimas deputātiem nepiedalījās balsošanā par Valsts valodas likumprojektu. Nolemts tā izskatīšanu turpināt pēc vēlēšanām 8. oktobrī.
Pirmdien ceturtā daļa no Saeimas deputātiem nepiedalījās balsošanā par Valsts valodas likumprojektu. Nolemts tā izskatīšanu turpināt pēc vēlēšanām 8. oktobrī. Tas gan ir tīši cirsts pliķis vēlētājiem. Ļoti daudzi bija cerējuši savu lēmumu par vai pret Pilsonības likuma grozījumu atcelšanu pieņemt atkarībā no tā, cik stingras prasības izvirzīs jaunais Valodas likums. Starp citu, šis likums varas gaiteņos jau klejo vairākus gadus.
«Zemgales Ziņas» centās noskaidrot valsts valodas inspektoru Dzintras Kadiles un Ainas Briedes viedokli par to, kāds pašlaik ir stāvoklis valsts valodas lietošanā un apgūšanā.
Lielākās pretenzijas pret grozījumiem Pilsonības likumā saistītas ar pilsonības piešķiršanu pēc neatkarības atgūšanas dzimušajiem bērniem, nesaistot to ar viņu zināšanām valsts valodā. Kā liecina valsts valodas inspektoru pieredze, dzīvē šīs zināšanas pēc būtības nav saistītas ar pilsonību. Protokolus par valodas neprasmi savam amatam atbilstošā līmenī iznākot rakstīt gan pilntiesīgiem pilsoņiem, gan nepilsoņiem.
Svarīgākais ir tas, lai cilvēkam būtu motivācija valodu mācīties, lai viņš to izjustu kā nepieciešamību. Pilsonības iegūšana patiesībā nav noteicošā, kas liek izšķirties, vai apgūt valodu, vai ne. Pavērojot, cik samērā maz ir tādu, kas izmanto pilsonības iegūšanas iespējas, man šķiet, ka mēs ar to savu pilsonību uzbāžamies, saka Aina Briede.
Valsts valodu mācās tie jaunieši, kas pēc deviņu klašu beigšanas domā par tālāku izglītošanos, kuru ģimenēm ir lojāla nostāja pret Latvijas valsti, visi tie, kas apzinās, ka bez valsts valodas zināšanām viņiem būs grūtības strādāt un dzīvot šajā zemē. Savukārt šīs motivācijas pamatam būtu jābūt stingram Valodas likumam, kura ievērošanai valsts nopietni sekotu. Pašlaik, piemēram, Valsts valodas centram tiek piešķirts niecīgs finasējums, nav sava transporta. Valsts valodas vecākajai inspektorei Dzintrai Kadilei, piemēram, jāveic pārbaudes visā Zemgales reģionā. Ar sabiedrisko transportu braukājot, nav iespējams aptvert visus Bauskas, Dobeles un Jelgavas rajona uzņēmumus un iestādes.
Kā atzīmē valsts valodas inspektores, krievu skolās vajadzētu būt arī stingrākai un konsekventākai attieksmei pret latviešu valodas apgūšanu. Pašlaik vēl gadoties, ka devītās klases beidzējs latviski prot tikai sasveicināties.
Dzintra Kadile atzīmē, ka valodu labi apgūt nestimulē arī tas, ka pirms deviņiem gadiem pieņemtais Valodu likums, neparedz sodu, ja uzņēmuma, iestādes lietvedībā tiek izmantota kļūdaina valsts valoda. Dažreiz ieraksti dokumentos esot pat nesaprotami, vīrieši «kļūst» par sievietēm.
Parasti Latvijai tiek pārmesta cilvēktiesību neievērošana attiecībā pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, bet valodas inspektores atzīmē, ka neviens pašmāju, ne ārzemju aizstāvis nerunā par to strādājošo latviešu tiesībām, kas savā darbavietā, sarunājoties ar priekšniecību, nevar lietot latviešu valodu. Tāda situācija ir, piemēram, šūšanas firmā SIA «Redtex», kas īrē telpas mašīnbūves rūpnīcā. SIA īpašnieks ir Lielbritānijas pilsonis Pauls Džeremijs Levins, kas nedaudz zina krievu valodu, vairums strādājošo ir krievvalodīgie iedzīvotāji, bet latviešiem nekas cits neatliek kā sazināties krieviski. Paziņojumi tiek rakstīti krievu valodā, dažkārt arī nepareizā angļu, piemēram, «Close the doors please». Tas liek aizdomāties arī par ko citu, proti, vai, no krievu valodas ekspansijas ārā tikuši, tūliņ nebūsim pabraukuši zem angļu valodas cepures. «Redtex» īpašnieks ir arī deviņus inženiertehniskos darbiniekus pieņēmis darbā, neprasot uzrādīt valsts valodas prasmes apliecību. Tad nav brīnums, ka personāllietās inspektores nav redzējušas nevienu latviski pareizu ierakstu. Vai nu valodas neprasmes dēļ, vai kādu citu apsvērumu pēc, šajā firmā viens no vadošiem darbiniekiem Vadims Bušnijs, kas vēl nav pat mēģinājis kārtot valsts valodas prasmes eksāmenu, pēc līguma darbā pieņemts par… šoferi.
Mūsu darba pieredze liecina, ka valodas situācija un arī motivācija valodu mācīties ir ļoti atkarīga no darba devēju nostājas, saka Aina Briede. Tajos uzņēmumos, kur darba devējs neatkarīgi no savas tautības vai pilsonības pats lieto valsts valodu, pieņem to kā pašsaprotamu normu un seko, lai arī darbinieki to ievēro, latviešu valoda tiek apgūta un cienīta. Turpretī, ja vadītājs pats nezina valodu, viņš arī no citiem neprasa. Tomēr, kopumā ņemot, arvien mazāk ir tādu, kas prasību lietot latviešu valodu uzskata par pārejošu untumu.
