Pirms Saeimas vēlēšanām sarunā par to, kā attīstīt tautsaimniecību, sekmējot vidusslāņa veidošanos, pie redakcijas apaļā galda sprieda deputātu kandidāti Edvīns Inkēns, 6. Saeimas deputāts («Latvijas ceļš»), Aigars Ķimenis.
Pirms Saeimas vēlēšanām sarunā par to, kā attīstīt tautsaimniecību, sekmējot vidusslāņa veidošanos, pie redakcijas apaļā galda sprieda deputātu kandidāti Edvīns Inkēns, 6. Saeimas deputāts («Latvijas ceļš»), Aigars Ķimenis, apvienības «Tēvzemei un brīvībai»/LNNK ģenerālsekretārs, Jānis Ādamsons, 6. Saeimas deputāts (Latvijas Sociāldemokrātu apvienība), Ivars Amoliņš, akciju sabiedrības «Rojas zivju konservu rūpnīca» padomes priekšsēdētājs (Jaunā partija), Vilnis Edvīns Bresis, Baltijas Tranzītu bankas prezidenta palīgs, un Ansis Grundulis, LLU profesors, abi no Latvijas Zemnieku savienības, Jānis Treikals, 6. Saeimas deputāta palīgs (Tautas saskaņas partija). Viņus uzklausīja «Zemgales Ziņu» galvenā redaktore Dace Zvirbule un redaktores vietniece Ligita Timma.
Edvīns Inkēns:
Ekonomisku grupējumu ietekmē risinās strīdi par to, vai Latvijai vajadzīgs tranzīts vai ražošana. Patiesībā ir vajadzīgs gan viens, gan otrs. Ir jāattīsta visas nozares, kuras ir iespējams attīstīt un kas Latvijai nes naudu, galveno vērību veltot ražotnēm, kas rada iespējami lielu pievienotās vērtības nodokli.
Pašlaik lielākais sadārdzinājums rodas sociālā nodokļa dēļ, jo faktiski viena paaudze ar pensijām nodrošina divas paaudzes. Šis stāvoklis varētu uzlaboties ne agrāk kā pēc 10 12 gadiem. Svarīgi noturēt stabilitāti makroekonomikā stabilu latu, saglabāt 5 6 procentu robežās nacionālā kopprodukta pieaugumu.
Aigars Ķimenis:
Par galveno Latvijas izaugsmes pamatu apvienība uzskata veiksmīgu nodokļu politiku, stabilu latu. Valstij jāattīstās divos virzienos: pirmais atbalsts laukiem, veidojot stabilizācijas fondu, dodot izdevīgus kredītus, otrais jārada vidusslānis, atbalstot vidējos un mazos uzņēmumus (šāda programma jau ir sākta). Galvenais mūsu mērķis ir labklājība.
Arī mūsu apvienība uzskata, ka Latvijai ir vajadzīga gan tranzīta, gan ražošanas attīstība.
Jānis Ādamsons:
Cilvēki tiek muļķoti, manipulējot ar ekonomiskiem rādītājiem. Reāls ir vidējā dzīves līmeņa rādītājs, kas pēdējos gados krītas. 1994. gadā pēc vidējā dzīves līmeņa Latvija bija 35. vietā pasaulē, 1997. gadā 98. vietā. 75 procenti iedzīvotāju ir trūcīgi, 10-15 procenti varētu būt vidusslāņa sākums, 10 procenti ir bagātnieki. Bezdeficīta budžets tiek veidots uz nabago rēķina.
Sociāldemokrāti ir par sociāli aizsargātu brīvo tirgu, ievedmuitas un izvedmuitas ieviešanu. Tas palīdzēs aizsargāt vietējo ražotāju. Piemēram, Zviedrijā līdz 25. decembrim ir aizliegts importēt ābolus.
Ir vajadzīgi ilgtermiņa lētie kredīti maziem un vidējiem uzņēmējiem, zemniekiem. Tas radīs arī papildus darbavietas. Daļēji šos mērķkredītus pēc gadiem 15 varētu arī dzēst uz valsts rēķina, jo netiešā veidā tas valstij atmaksāsies.
Mēs esam par efektīvu valsts robežu apsardzi. Šī joma reālu valsts atbalstu nav saņēmusi, un gadā garām valsts kasei aiziet 500 miljonu latu. Latvijā gadā oficiāli tiek ievests divreiz mazāk mazuta nekā nokurina. Alkoholu mēs izvedam vairāk nekā ražojam tātad ieved nelegāli, pārformē un ved tālāk uz Krieviju.
Ivars Amoliņš:
Jaunā partija uzskata, ka valsts mugurkauls ir vidusslānis un tādēļ atbalstīs vidējos un mazos uzņēmumus, nodokļu politika jāveido tāda, kas stimulē ražošanu. Latvijai ir iespējas laukos ražot vairāk tehniskās kultūras, piemēram rapsi. Ar tūrismu laukos jānodarbojas vairāk nekā līdz šim.
Ražošana pašlaik pārsvarā izvērsta tajās nozarēs, kur ir neliels pievienotās vērtības nodoklis, piemēram, šūšana, turpretī nav attīstītas tās, kas nestu lielāku labumu valstij. Uzskatām, ka Latvijā jāražo viss, ko vien ir iespējams ražot un kam ir noiets tepat un ārvalstīs. Un nevajag ievest to, kas ir pašiem pārtikas un citas preces.
Vilnis Edvīns Bresis:
Visi mēs saprotam, ka stabiliem ir jābūt makroekonomiskajiem rādītājiem, privatizācijas procesam, zināmā mērā bezdeficīta budžets ir vajadzīgs. Diskutēt varētu par to, kādiem jābūt nodokļiem. Visi minētie rādītāji rada pateicīgu vidi ārzemju investīcijām, kas palīdz sasniegt straujāku attīstību.
Mums pašlaik ir patērētāju budžets savu naudu mēs noēdam, bet neiedalām to investīcijām. Ir pienācis brīdis, kad par to nopietni jādomā. Latvijā ieved cukuru. Zemnieki varētu audzēt vairāk cukurbiešu, bet tad būtu vajadzīga vēl kāda cukurfabrika. Un te ir vajadzīga valsts iejaukšanās. Ar valsts atbalstu, piesaistot investīcijas, varētu veidot linu, rapša, iesala ražotnes. Kāpēc mēs visus šos produktus ievedam?
Tirgus rādītāji mums jāuzlabo, ceļot produkcijas kvalitāti. Ārkārtīgi svarīga ir arī politiskā stabilitāte. Ar Austrumu tirgu ir jādraudzējas, bet jābūt ļoti piesardzīgiem krīze Krievijā mums var radīt milzīgus zaudējumus. Arī valdībai ir jācīnās par mūsu produkcijas noietu. Runājot par Eiropas tirgu, mēs nevaram raudzīties uz Eiropas Savienību pazemīgi. Mums ir jāpanāk izdevīgas kvotas produkcijas eksportam, subsīdijas.
Ansis Grundulis:
Es esmu Breša zemnieks. Ļoti patīkami, ka visi tik daudz domā par lauksaimniecību, tas vieš cerības, bet, kas zina, varbūt pēc vēlēšanām visi aizmirsīs savus solījumus.
Es reiz Somijas lauksaimniecības ministram pajautāju, vai tiešām somu jogurts var būt tik lēts, vai tikai to neieved kontrabandas ceļā. Viņš atbildēja, ka Somija ar kontrabandu nenodarbojas un ka viņu jogurts ir lēts tādēļ, ka Eiropas Savienība somiem maksā eksporta subsīdijas.
Jaunā partija piedāvā sēt rapsi. Mēs jau to darām Liepājas eļļas un ekstraktu rūpnīca jau slēdz ar zemniekiem līgumus uz pieciem gadiem. Zemniekiem ir arī doma par biodegvielas ražošanu, izmantojot rapsi. Dīzeļdegviela ir lētāka, bet biodegviela nedod kaitīgas izplūdgāzes. Gribu arī piebilst par «Latvenergo», to nedrīkst privatizēt sadalītu. Piedevām vēl tas pašlaik ir novērtēts par smieklīgi zemu cenu 92 miljoniem, kaut arī īstenā vērtība sasniedz 1,5 2 miljardus latu.
J.Ā.: No tiem 92 reāli valsts kasē plānoja ieņemt tikai 14!
Jānis Treikals:
Taisīt no valsts monopola privāto tas ir grūst valsti sliktā virzienā. Lai attīstītu ražošanu, vajag noietu. Eiropas tirgū mūsu produkcijai ceļa nav, mūsu ceļš ir uz Austrumu tirgu, atrisinot politiskus jautājumus. Es visu mūžu esmu nostrādājis celtniecībā, bet tagad šī nozare valstī vairs neeksistē. Latvija pirmā pagrieza muguru Sibīrijas celtniecībai, tā vispār nemeklē iespējas attīstīt celtniecības nozari.
Mēs uzskatām, ka par vidusslāņa veidošanu un ražošanu nevar runāt, ja valsts un sabiedrība ir sadalīta divās kopienās 130000 vienā un 70000 otrā pusē.
Latvijas uzņēmumi nesaņem naudu par Krievijā pārdoto preci? Bet tā jau visur notiek. Ko tagad runāt, ir noārdīta viena sestā daļa pasaules, un nu lauskas sacenšas, kura labāka.
A.Ķ: Mūsu ekonomikai kaitīga ir doma orientēties uz Krievijas tirgu.
E.I.: Pašlaik 10 procenti no Latvijas uzņēmumos saražotajiem piena produktiem tiek eksportēti uz Eiropas Savienību. Drīzumā šīs kvotas tiks palielinātas divas reizes.
Par viduslāni tas nav pašmērķis. Tās ir sekas, kad valsts kļūst turīga. Mums nav turīgas valsts. Pie vidusslāņa varētu pieskaitīt tos, kuru ieņēmumi Ls 100 katram ģimenes loceklim. Pamats šā slāņa veidošanai ir veselīga ekonomika. Diemžēl turīgākā daļa koncentrējas dažās pilsētās Rīgā, Ventspilī, Liepājā, Daugavpilī, Valmierā. Kā radīt turīgus cilvēkus ārpus tām? Nevis nauda ir lielākā problēma, bet gan uzņēmības un izglītības trūkums. Valsts var palīdzēt uzņēmēju mācīšanā. Šodien turīgākie zemnieki ir izglītotie. Valsts uzdevums ir radīt labvēlīgu investīciju klimatu.
A.Ķ: Jāsamazina arī birokrātiskie šķēršļi, kas kavē sākt biznesu.
J.Ā: Valstī ir vajadzīga ilgstošas attīstības koncepcija.
I.A.: Arī ražošanu veicinoša politika un jāpanāk, lai likumi tiktu pildīti. Lūk, visiem mums ir vieni mērķi.
E.I.: Par mērķiem mēs nestrīdamies, bet par ceļiem, kā tos sasniegt.
Mēs zinām, ka mums ir jāattīsta tranzīts, lauksaimniecība, dažas citas jomas, mums ir jādod nauda izglītībai un jānodrošina stabilitāte.
J.T.: Veidojot vienotu valsts attītības politiku, vajag to salīdzināt ar 90. gadu, novērtēt, kas ir izdevies, kas nav, domāt, kur ņemt naudu. Jāaptur zagšana, jāsauc pie atbildības tie, kas savu īpašumu ir nelikumīgi ieguvuši.
E.I.: Latvijas trūkums ir tas, ka te ir trīs lieli ekonomiskie grupējumi, normāli būtu, ja eksistētu seši, kas savstarpēji konkurētu un nevienam no viņiem nebūtu noteicošā loma. Mēs esam nonākuši tādā situācijā: lai uzlabotu sev konkurences situāciju, viens no šiem grupējumiem mēģina pārņemt varu. Pretēji demokrātiskiem likumiem Latvijā pašlaik ekonomisko varu viena partija mēģina savienot ar politisko varu, tādā veidā kļūstot neierobežojama. Tās rokās būs supervara. Protams, izvēlēsies vēlētāji, taču pirms balsošanas viņiem tas ir jāapzinās.
