Sandra ir cilvēks ar savu auru un īpatnēju šarmu. Kā katra cilvēka, arī viņas dzīvē ir daudz vajadzīga un nevajadzīga.
Sandra ir cilvēks ar savu auru un īpatnēju šarmu. Kā katra cilvēka, arī viņas dzīvē ir daudz vajadzīga un nevajadzīga. Tā ir meitene ar saviem uzskatiem, meitene, kas nevēlas pieļaut citu izdarītās kļūdas. Aicināju Sandru uzzīmēt savu raksturtēlu.
Sakārtots cilvēks
Sandra: «Cenšos būt precīza, jo arī man pašai nepatīk gaidīt. Man piemīt izteikta atbildības izjūta. Man ir ļoti tuvs draugs, un attiecības, kuras mēs veidojam, ieņem nozīmīgu vietu manā dzīvē. Bet tas nenozīmē, ka man nav tiesību koķetēt ar citiem. Attiecībās ir svarīga uzticība. Es neciešu, ja citi cilvēki man melo, acīs skatīdamies, bet, pagriezuši muguru, nekaunīgi «apliek». Ar cilvēku divkosību un meliem esmu sastapusies vairākkārt, tādēļ esmu iemācījusies paļauties tikai un vienīgi uz saviem spēkiem. Man patīk klausīties cilvēkos, tā iegūstu ne tikai vajadzīgo informāciju, bet uzzinu arī citu cilvēku pieredzi. Galu galā blakusziņas nekad nenāk par ļaunu, jo vienmēr radīsies situācija, kurā sakrātās zināšanas var tikt izmantotas.
Mīlestība
Sandras dzīvē ir ienākusi mīlestība. Mīlestība, kas maina cilvēkus uz labo pusi.
«Esmu sākusi vairāk saprast citus un pati sevi. Par sacīto varu galvot, jo esmu reāliste un pa mākoņiem nelidoju. Pret tādām lietām kā precības Sandra izturas visnotaļ nopietni. «Es neatzīstu ģimeni, kurā neprecētiem cilvēkiem ir bērns,» skaidro Sandra. «Man tas šķiet nepieņemami. Ģimeni var veidot tad, ja abi cilvēki ir nostājušies uz savām kājām. Ir trīs lietas, bez kurām ģimene nevar iztikt, – māka būt laimīgiem, saticība un labklājība, kuru cilvēks var nodrošināt pats sev.»
Mājas cilvēks
Sandra ir mājas cilvēks. «Man patīk būt mājās vienai, kad visapkārt valda klusums (klusums, ko netraucē «maģa» skanēšana un brāļa ārdīšanās). Ir kas tāds, ko es ļoti vēlos, – tas ir dzīvoklītis, kas varētu būt pilns ar mīkstām mēbelēm un foršām gleznām, vārdu sakot, tā, lai prieks dvēselē mājup ejot.»
Lielu nozīmi Sandra piešķir komfortam. Viņa uzskata, ka cilvēki, kas dzīvo komfortablos apstākļos, ir laimīgāki.
Kad nomāc pelēkā dzīves rutīna, moka depresija vai atnācis kāds laimes mirklis, blakus vajadzīgi paši dārgākie un mīļākie cilvēki uz Zemes. Sandrai tie ir mamma un viņas draugs. «Māte pati par sevi ir neatņemama satāvdaļa, un, lai arī mēs bieži strīdamies, māte paliek māte. Es viņu cienu.»
Sapņi, sapņi…
Par saviem nākotnes plāniem, idejām un sapņiem Sandra izvairās runāt, jo viss vēl esot priekšā. Ja daudz runāšot, nekas neizdošoties. Un tomēr.
«Man patīk šūt sev drēbes, tādēļ ļoti ceru, ka kādreiz mans darbs būs saistīts ar apģērbu ražošanu. Ir viena senlolota ideja šūt tērpus pēc principa «kvalitāte par pieņemamu cenu». Šie tērpi nekādā ziņā nepapildinās izplatīto «tirgus modi». Mans mērķis būtu veidot klasiskus, elegantus tērpus. Tomēr sapņi ir sapņi, un mērķi ir mērķi. Pašlaik dzīvē neko nevēlos mainīt, jo viss notikušais ir pieredze.
Neuztveriet dzīvi nedz traģiski, nedz arī vieglprātīgi. Lai dzīve jums sagādā prieku. Ja nesasniedzat to, ko vēlaties, padomājiet, vai paši neesat vainīgi.
