Vecās celtnes aizrauj ar savu sarežģītību, bet modernās, funkcionālās – ar savu konstrukciju vidē.
Vecās celtnes aizrauj ar savu sarežģītību, bet modernās, funkcionālās – ar savu konstrukciju vidē. Tikai Parīzei raksturīgs untums ir biežais senā un modernā sajaukums – pārgalvīgs, it kā vieglprātīgs, raibs un valdzinošs. Un kur tad vēl šo ēku telpās esošais!
Mainās Parīze mana!
Bet grūtsirdība
Paliek arvienu tā pati.
Ik pilsētas nams,
Kvartāli, Sēna
vien alegoriska ziba.
Atmiņas dārgās top smagas
un cietas kā krams.
(Šarls Bodlērs)
«Mūslaiku Parīzei nav nekādas noteiktas sejas,» secina Viktors Igo «Parīzes Dievmātes katedrālē». Viņam ir taisnība arī attiecībā uz mūsdienām. Seju ir tik daudz, ka Parīze būtībā ir neaprakstāma. Zināmu noskaņu simbolizē Luvra pasaulē slavenākais mākslas muzejs vecajā karaļpilī, kura pagalmā ir moderna stikla piramīda (biļešu kases, ieeja muzejā un metro).
Vecais un jaunais blakus
Luvra, Dievmātes katedrāle, Konkordijas laukums, Panteons, Triumfa arka, Lielā arka, Orsē muzejs, parki, dārzi, Monmartra, «Sacré-Coeur», Monmartras, Monparnasa un Perlašēzas kapi, Bastīlija Opera, Garnjē Opera, Pompidū mūsdienu mākslas centrs, «La Défense» kvartāls un tā tālāk to nudien nevar aprakstīt.
«Mona Liza», visvairāk apsargātā glezna Luvrā, joprojām stāv savā vietā, tāpat arī pārējie šedevri. Taču jāpiebilst, ka līdztekus Luvrai ļoti ievērojams ir Orsē muzejs Sēnas krastā, kurā atrodami oriģināli ievērojamāko impresionistu (Monē, Degā, Pisaro, Sezana utt.) un citu (t.sk., Van Goga) darbi.
Monmartrā atrodas arī Masonu ložas muzejs, bet Monparnasā Katakombas tumši romantiskas pazemes ejas (1786.g.), kurās sakrauti (vietām mākslinieciskās ģeomteriskās formās) un apskatāmi senatnē mirušo kauli, kur pazemē slēpušies daudzi parīzieši karos un revolūcijās.
Frančiem nepietika ar tik ļoti slaveno Triumfa arku. 1989. gadā viņi uzbūvēja Lielo arku modernajā «La Défense» rajonā pilsētas nomalē. Šis ir jaunākais Parīzes rajons, un ar saviem stiklotajiem debesskrāpjiem drīzāk mazliet varētu atgādināt Ņujorku vai Losandželosu. Pati Lielā arka vienlaikus ir arī daudzstāvu ēka. Dažas «La Défense» ēkas uzbūvētas tikai 90. gados.
Gan muzeji, gan kapi
Parīze ir unikāla ar saviem kapiem. Piemēram, Monmartras kapos apglabāts Dimā dēls, Ampērs, Degā, Ofenbahs, Berliozs, Stendāls u.c., Perlašēzas kapos Rosīni, Bizē, Prusts, Balzaks, Apolinērs, P.Eliārs, Pikaso, Delakruā, Edīte Piafa, Ivs Montāns, skandalozais Džims Morisons u.c., Monparnasa kapos Ž.P.Sartrs, Š.Bodlērs, E.Jonesko, G. de Mopasāns, vecās operas arhitekts Š.Garnjē, Puankarē u.c.
Muzeju klāstā atsevišķi ievērojami punkti ir Pikaso muzejs pilsētas Austrumdaļā un Dalī muzejs Monmartrā.
Muzejus Parīzē grūti saskaitīt. Zinām, ka pasaulē lielākās pilsētas ir Ņujorka, Londona, Parīze un Tokija. Šajā grupā Parīze ir mākslas un kultūras galvaspilsēta. Londonai varētu piederēt vēstures giganta loma.
Maksima krogs savā vietā
Pa tiltu virzienā no vecās Dievmātes katedrāles Sitē salā uz Ziemeļiem var nonākt Greves laukumā, kurā tagad valda saulaina bezrūpība un strūklakas. Agrāk tur atradās nāvessodu ešafoti (tur pēc slavenā V.Igo romāna pakārta Esmeralda). Laukuma malā vēsturiskā «Hōtel de Ville» ēka, Parīzes pašvaldības jeb mērijas nams. Aiz tā pārmodernais, gigantiskām caurulēm izrotātais Pompidū centrs (tas patlaban ir remontā un mākslas kolekcija līdz 1999. gadam ceļo pa pasauli). Var doties arī pārsimt metru tālāk uz Luvru, tad uz Konkordijas laukumu, kurā stāv trīstūkstoš gadu vecais ēģiptiešu obelisks. Konkordijas laukumā joprojām savā vietā atrodas Remarka aprakstītais Maksima restorāns (padārgs iestādījums). Kontrasti un pretrunas eksplodē izjūtu bagātībā un liek sajūsmināties.
Pasaules skaistākā Opera
Var apmeklēt izrādi modernajā, stiklotajā Bastīlijas operā, bet veco Garnjē Operu var apmeklēt arī tikai kā būvi. Lai gan arī tur notiek izrādes (pēdējā laikā pārsvarā balets), tās nosaukums ir Nacionālā Mūzikas akadēmija. Šāda iestāde te nekad nav bijusi, bet nosaukums dāvāts ēkas grandiozuma un varenības dēļ. Veco Operu cēla no 1861. līdz 1875. gadam arhitekta Šarla Garnjē vadībā. Opera arhitekta vārdā nosaukta, pateicoties tās krāšņumam. Ēka ir sarežģītām, romantiskām, lielām un smalkām detaļām bagāta, un galu galā Parīzes Garnjē Opera skaitās greznākais opernams pasaulē. Šis ievērojamais nams līdzīgi Dievmātes katedrālei daudz apdzejots. Šīs vietas iespaidā Gastons Leru uzrakstīja grāmatu «Operas spoks», kas daudzkārt ekranizēta filmās un apdziedāta E.L.Vēbera mūziklā.
Tie, kam ejam garām
Attiecībā uz parīziešiem var aizmirst apgalvojumu, ka franči negrib runāt angliski. Tā ir pasaules lielpilsēta, un tās ļaudis ielāgojuši savu esamību krustpunktā. Turklāt, par spīti milzīgām iebraucēju un ceļotāju masām, parīzieši ir laipni un omulīgi. Emocionāli, bet ne karstgalvīgi. Var ilgi klīst pa Parīzes ielām un sētām un ne reizi neievērot, ka vecāki skaļi rātos uz bērniem. Laikam izpratne kontrastu pilsētā ar asiņaino vēsturi šodien ir lielākā vērtē nekā citur.
Gadījums uz ielas. Tūristu autobuss šķērsām iesprūdis šauru ieliņu krustojumā un baidās pakustēties, lai nesabuktētu mašīnas ielas malā. No stūra krodziņa izskrien bariņš francūžu un tā vietā, lai lamātos par lempīgo busu, jautri paķer vienu mazu fordiņu aiz malām un pasviež tālāk uz ietves. Lūdzu, brauciet, veseli!
Parīze līdztekus skaistumam un kontrastiem šķiet tik ļoti cilvēciska, ka kļūst sāpīgi, to atstājot.
