Kā jau manījāt iepriekšējās sestdienas numurā, «Ziņas» pievērsušas uzmanību faktam, ka 7. Saeimas deputātu kandidātu sarakstā ir mūsu pilsētas un rajona «otrās personas».
Kā jau manījāt iepriekšējās sestdienas numurā, «Ziņas» pievērsušas uzmanību faktam, ka 7. Saeimas deputātu kandidātu sarakstā ir mūsu pilsētas un rajona «otrās personas». Šodien par to, kādu tālākie un tuvākie saskata pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieku Raiti Vītoliņu.
Cilvēks ar stratēģa domāšanu
Vienu otru deputātu tas kaitina, par sava vietnieka «ļoti stratēģisko» domāšanu saka domes priekšsēdētājs Uldis Ivans. Arī pašam priekšsēdētājam dažkārt esot nācies ar vietnieku strīdēties par kāda lēmuma acumirkļa lietderību, taču kopumā stratēģija ir pamats, lai pēc tam izstrādātu pareizu taktiku, un šajā ziņā Raita Vītoliņa loma pilsētas domē esot nepārvērtējama.
Vītoliņam ir uzticēti domes «ārējie sakari» ministrijās un Pašvaldību savienībā, un priekšsēdētājs atzīst, ka to stiprināšana vietniekam padodas labāk par viņu pašu.
Līdzīgās domās par Vītoliņu ir arī rajona padomes izpilddirektora vietniece Irēna Škutāne, kas vairākus gadus ar Raiti strādājusi kopā pilsētas domē:
Viņam ir apskaužama enerģija. Ja ko būs nodomājis, tad nodeldēs kaut desmit kurpju pārus ministrijās, lai panāktu savu. Varbūt viņš ir vairāk teorētiķis. Daudz lasījis, ārzemēs redzējis, bet ne vienmēr pamatīgi novērtē mūsu reālo atpalicību, un viņa idejas nāk mazliet par ātru.
Irēna Škutāne atzīst arī, ka ar Vītoliņu kopā strādāt neesot viegli. Viņam naktī varot rasties simts jaunu ideju, kuras otrā rītā viņš liekot padotajiem īstenot. Taču, kad kopīgi darītais izdodas, tad esot liels gandarījums un izjūta, ka tas bijis ko vērts.
Māk strādāt pats un likt citiem
Visi no «Ziņu» aptaujātajiem cilvēkiem atzīst, ka Vītoliņš ir labs vadītājs, kas māk pats strādāt un ļauj to darīt arī padotajiem. Atbalsta iniciatīvu un oriģinālas idejas. To uzsver gan tie, kuru acu priekšā Raitis no LLA pēdējā kursa studenta izaudzis līdz lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas (LMR) direktoram, gan tie, kas tagad ienāk pašvaldības dienestos un mēģina tos «izsist» no inerces.
Nosvērts. Neesmu dzirdējis, ka viņš paceļ balsi. Prot pārliecināt ar savām zināšanām un mierīgu runu, Vītoliņu raksturo LMR tehniskās daļas priekšnieks Edgars Mežotnis un piebilst arī, ka vieglāka dzīve varbūt ir cilvēkam, kurš atļaujas «izlādēties».
Gan priekšnieks Uldis Ivans, gan arī padotais informācijas nodaļas vadītājs Edijs Mercs atzīst, ka attiecībās ar Vītoliņu jūtoties kā līdzvērtīgi kolēģi.
Izziņas process interesantāks par rezultātu
Kopš mācību laika Kandavas tehnikumā Raitim vienmēr esot interesējis iemācīties un apgūt kaut ko jaunu. Viņš ir aris zemi Latvijā un vadījis kombainu «neskartajās zemēs», ieguvis šofera tiesības, autoelektriķa zināšanas un pēc tam lauksaimniecības augstskolā un turpmākajā dzīvē atkal lasījis, skatījies, mācījies un darījis.
«Mehi» jau ir visiem zināmi ar savu ballēšanos, taču Raitis ne dzēra, ne meitās gāja. Viņš tik mācījās visu, kas nāca priekšā, atceras Ieslodzījuma vietu pārvaldes mācību metodiskā centra vadītājs Leons Aire, kas ar Raiti četrus gadus dzīvojis vienā kopmītnes istabiņā.
Arī pats Vītoliņš atzīst, ka viņu vairāk interesē izziņas process, un, kad kādā lietā vairs tālāk uz priekšu neiet, viņš ķeroties pie kaut kā jauna. Vietējā mērogā pašlaik Raiti Vītoliņu interesē dažādi Zemgales reģionālās attīstības plāni, bet Pašvaldību savienībā viņš mēģina ietekmēt likumus, lēmumus un tautsaimniecību regulējošos noteikumus.
Ēnu met arī pats baltākais
Ir dzirdēts, ka Vītoliņu viņa sirmo matu, tradicionālā gaišpelēkā uzvalka un daļēji arī imidža dēļ sauc par Balto tēvu. Bet varbūt tieši šis baltums dažu vedina uz ēnas meklēšanu. Laikā, kad Vītoliņš bijis domes privatizācijas komisijas priekšsēdētājs, pie brūkošās tirdzniecības pārvaldes privatizācijas esot ticis nevis konkursa uzvarētājs Bresis, bet vietējie tirgotāji, kuriem pēc tam atļauts sertifikātos samaksāt 96 procentus. Pilsētas budžetam aizgājusi garām liela nauda.
Lielākoties tomēr Raiti kā «dzīvu cilvēku» apliecina draugi ar labsirdīgiem joku stāstiem. Kandavas laiku pasniedzējam Ilmāram Zīdam atmiņā stāsts par neskartajām zemēm, kur naktī tīrumā Raitim pēkšņi visapkārt sākušas spīdēt uguntiņas. Panikā par iespējamo vilku aplenkumu, viņš esot izaris pat ceļu. Taču vēlāk izrādījies, ka spīdinātāji bijuši «kaut kādi burunduki». Bet Leons Aire atceras, ka Raitis rūpnīcā konstruējis īpašu motocikla blakusvāģi, kas plašam patēriņam tomēr nav ieviests. Pielicis savam motociklam, vizinājis kundzi, bet vienubrīd ass lūzusi, un kulba ar visu kundzi atdalījusies…
Kas zina, cik tur taisnības, cik piedomājumu, bet tā jau dzīvo ikviens cilvēks citu acu priekšā, tomēr savā pasaulē.
