(Turpinājums. Sākums 9. oktobra numurā.) Adams Mickevičs tika pieņemts Maskavas un Pēterburgas krievu intelektu elitē, ko veidoja N.Poļevojs, P.Vjazemskis, Z.Volkonska, V.Žukovskis, I. Krilovs, A.Gribojedovs un, protams, A.Puškins.
(Turpinājums. Sākums 9. oktobra numurā.)
Adams Mickevičs tika pieņemts Maskavas un Pēterburgas krievu intelektu elitē, ko veidoja N.Poļevojs, P.Vjazemskis, Z.Volkonska, V.Žukovskis, I. Krilovs, A.Gribojedovs un, protams, A.Puškins. Poļu dzejnieks bija biežs viesis ievērojamās pianistes un komponistes Marijas Šimanovskas mājā. Viņa Pēterburgā bija galma pirmā pianiste, un viņu dievināja ievērojamais vācu dzejnieks J.V.Gēte. A.Mickeviču tur vienmēr sagaidīja ar prieku; tur viņš iepazinās ar pianistes māsu Kazimieru un ar abām meitām drosmīgo Helēnu un skaisto, nedaudz kaprīzo melnaci Celinu, kas dažus gadus vēlāk kļuva par dzejnieka sievu.
1829. gadā A.Mickevičs izbrauca uz Eiropu, apceļoja Vāciju, Čehiju, Šveici un Itāliju. Vācijā viņš iepazinās ar J.V. Gēti. Pēc pusotra gada ceļojumiem A.Mickevičs palika Parīzē un jau tad bija atzīts par poļu romantiskās skolas vadoni. Parīzē dzejnieks satika Frideriku Šopēnu, kas diviem dzejnieka dzejoļiem uzrakstīja mūziku.
Parīzē dzejnieks nolēma dibināt ģimeni un 1834. gadā apprecēja Celinu Šimanovski, ievērojamās pianistes meitu. Šajā ģimenē piedzima seši bērni.
1839. un 1840. gadā A.Mickevičs pasniedza latīņu literatūru Lozannas akadēmijā. Šveice viņam piešķīra šīs augstskolas goda profesora titulu. Šeit uzrakstītas viņa pārdomu dzejas pērles. Vēlāk dzejnieks vadīja slāvu literatūras katedru Collége de France Parīzē.
Uzzinot par Eiropas tautu atbrīvošanās kustību 1848. gadā, sauktu par Tautu Pavasari (Wiosna Ludów), A.Mickevičs divreiz organizē poļu leģionus cīņai: Itālijā (1848.) un Turcijā (1855.). Konstantinopolē 1855. gada 26. novembrī dzejnieks pēc piecu stundu mokām mirst (iespējams no holēras). Mirstīgās atliekas aizvestas uz Franciju un apglabātas poļu kapos Montmorencos. Pēc 35 gadiem 1890. gadā tās aizvestas uz Poliju un atdusas Krakovā.
Mickeviču dzimta, kas cēlās no Rimvidu dzimtas, ir beigusies. Tomēr dzejnieka vistuvāko radu dzīves gaitas kādu periodu ir saistītas ar Mītavu, t.i. Jelgavu. Adama Mickeviča dēla Vladislava un viņa sievas Marijas Maļevskas meitas mācījās Mītavā 1879. 1883. gadā Jūlijas Langes ģimnāzijā.
Rīgas universitātē ķīmiju mācījās dzejnieka vecākās meitas Marijas Goreckas dēls Adams (1865. 1890.), viņš darbojās Rīgas «Arkonijā», no saaukstēšanas saslima un 26 gadu vecumā nomira.
Dēls Vladislavs visu savu dzīvi veltīja tēva piemiņas liecību un materiālu vākšanai un apkopošanai, uzrakstīja un izdeva atmiņas četros sējumos, kurus nosauca «Adama Mickeviča dzīve», Parīzē nodibināja poļu bibliotēku un A.Mickeviča muzeju.
Kopā ar draugu Francišeku Maļevski dzejnieks no Viļņas uz Krieviju izbrauca 1824. gada 24. oktobrī. Kā liecina F.Maļevska 1. novembra vēstule, kas sūtīta vecākiem, viņi brauca cauri Rīgai. Vēstulē izteiktā cerība sasniegt Pēterburgu pēc piecām dienām liek domāt, ka aizkavēšanās Rīgā nav bijusi ilga. Kā raksta J.Osmanis, «…tieši šī brauciena vērojumu iespaidā, rakstot «Konrādu Vallenrodu», A.Mickevičs ievadā blakus leišiem min arī latviešus, atzīmēdams, ka «lietuvju tauta» izveidojusies «no senleišu, senlatviešu un senprūšu kopīgā celma»». 1840. 1843. gadā, lasot lekcijas franču koledžā par slāvu literatūru, A.Mickevičs līdz ar citām baltu tautām min arī latviešus, runā par ārkārtīgi bagāto baltu tautu mitoloģiju un folkloru.
P.S. Pateicos Viļņas žurnālistei Danutai Petrovičovai par atsūtītajiem materiāliem, kas saistīti ar Jelgavu un Rīgu.
«Ikdienas un anekdotiska Adama Mickeviča dzīves hronika»
(Tulkots no oriģināla, kas publicēts avīzē «KURIER WILEŃSKI» 19.05.1998.)
Mickevičs piedzima Zaosjā 1798. gada 24. decembrī tēvam Mikolajam Minskas tiesas izpildītājam un Novogrudkas advokātam un mātei Barbarai Oreškovai, pēc pirmās laulības Majevskai. Kristībās, kuras notika 1799. gada 12. februārī, saņēma vārdu Adams Bernards. Par viņa krustvecākiem bija: Bernards Obuhovičs, tiesnesis, un Aneļa Uzlovska. Kristīja viņu pr. Antons Postletts, Kurzemes kanoniķis.
«… Vecmāte (bērnu saņēmēja) priekš mums četriem bija ebrejiete Davidkova. Adamam Zaosjā muižniece Molodecka, viņa, gribot Adamu paredzēt par gudro, pielietoja grāmatu, uz kuras pārgrieza bērnam nabiņu. Šo grāmatu māte rādīja uz tēva galda pazīstamajai, bet mana actiņa ieraudzīja, austiņa noklausīja. Šo grāmatu vienmēr atceros. Bija tā «Tiesas process», kurai bija melns apvāks. Izbraucot no mājām uz Viļņu, paņēmu šo grāmatu, un viņa tagad ir pie manis. Tā ir vienīgā šajā sakarā no tēva bibliotēkas. Adams par to visu zināja no pašas jaunības.» (No Aleksandra Mickeviča vēstules brālim Franciškam).
«Adams Mickevičs bija vidēja auguma 1 metrs 64 cm. Stalts augums. Rokas un kājas bija mazas. Piere bija skaista, bet ne augsta. Mati neparasti biezi, rupji, kurus pa paradumam ar roku kā ar ķemmi atmeta uz labo pusi. Acis bija tumši zilas, nelielas, bet dzīvas, uzacis tumšas. Lūpas lielākas par vidējām, parasti ar ļoti nopietnu izteiksmi. Smaids bija rets, bet atklāts un, kā runā, sirsnīgs. Deguns bija sciagly, taisns, diezgan ass. Ar laiku atlaida bakenbārdu un nesāja to līdz pašai nāvei. Balss nebija spēcīga, bet skanīga, parasti mierīga bet skanējumā ātra un pēkšņa. Gaita bija cienīga istabā (staigājot parasti sarunājās ar tiem, kuri viņu apciemoja), bet uz ielas un pastaigās bija ātra. Pirms 1841. gada patika uzcirsties. Bieži redzēju viņu frakā, ar cilindru galvā; visu dzīvi tiešām citādāk neapsedza savu galvu. Pēc 1841. gada, kad iepazinās un sadraudzējas ar Toviaņski, Mickeviča tērps tika izmainīts. No frakas pilnīgi atteicās un tagad valkāja veclaiku svārkus (sjurtuks), ar atstāvošo krāgu, vienmēr aizpogāto uz visām pogām, jo tā valkāja Toviaņskis un visi viņa studiju biedri.» (Aloizs Ņevjarovičs).
«Mūsu dārziņā (Rue du Boulverad 14, Batignolles) bija pīlādzītis, kuru tēvs pats iestādīja un, kur tik mums bija dārziņš, viņš vienmēr rūpējās, lai tur būtu koks, kas viņam atgādinātu Lietuvu un kura rūgtās ogas viņš arī mīlēja. Rudenī kaut uz pāris dienām tēvs brauca uz Fontainebleau, lai salasītu un iemarinētu rudmieses ziemai, gardumu, kuru atzina par labāko reizē ar lietuviešu cepelīniem.» (Marija Gorecka)
