Artura Bērziņa raksta pārpublicējums no lauku izdevuma «Mana māja» 1943. gada jūnija 12. numura, tolaik latviešu teātra 75 gadu pastāvēšanas atcerei.
(Turpinājums. Sākums 9. oktobra numurā.)
(Artura Bērziņa raksta pārpublicējums no lauku izdevuma «Mana māja» 1943. gada jūnija 12. numura, tolaik latviešu teātra 75 gadu pastāvēšanas atcerei.)
Kur vien Alunāns parādījās, bija īsti svētki vietējiem aktieriem un publikai, un tika pakalpots arī pašai teātra idejai. Spēlēdami kopā ar Alunānu, lauku aktieri guva jaunu ierosmi, redzot, kā īsts aktieris raksturo tēlus un uzstājas uz skatuves, bet publika saņēma īstu mākslas prieku.
Jauno lauku publiku Alunāns kā elektrizēt elektrizēja sevišķi ar savām turpat uz vietas sacerētām kuplejām, kas skāra vietējos notikumus. Un Alunāns vienmēr izprata kādus jokus, zobgalības, satīriskas atjautības sniegt katrā gadījumā. Tā nodibinājās tuvi sakari starp Rīgu un laukiem, Rīgas aktieru trupu un lauku iesācēju kopām.
Katrā vajadzības gadījumā lauku teātru vadītāji varēja droši griezties pie Alunāna, kas bija izpalīdzīgs gan vārdos, gan darbos.
Mazākās Vidzemes pilsētiņās teātra mākslu jau varēja plašāk popularizēt, sarīkojot visas Rīgas trupas izrādes. Tādas ansambļa izrādes notika Cēsīs, Valmierā, Rūjienā, Smiltenē. Teātra skatuves gan pilsētās jau bija pietiekami labi iekārtotas (īpaši tur, kur darbojās vācu biedrības, tā saucamās Musses).
Latviešu tautības pilsētnieki vien nespēja izrādes piepildīt; pirmajā laikā tiem pievienojās arī vācieši un laucinieki. Jāatzīmē vēl tas, ka šais izrādēs rīkotāji varēja sniegt lielākas lugas, kas grūtāk izrādāmas uz primitīvām lauku skatuvēm. Pats par sevi saprotams, ka tas šo teātra izrāžu ievērību tikai cēla. Publikas tām nekad netrūka.
(Turpmāk vēl.)
