Virsrakstā minētos vārdus, atceroties Latvijas Tautas frontes sākumu, sacīja LTF Jelgavas nodaļas koordinācijas centra vadītāja Baiba Legzdiņa.
Virsrakstā minētos vārdus, atceroties Latvijas Tautas frontes sākumu, sacīja LTF Jelgavas nodaļas koordinācijas centra vadītāja Baiba Legzdiņa.
Bet kad mēs janvāra barikāžu laikā cauru diennakti dežūrējām aptumšotajā telpā un bijām gatavi OMON uzbrukumam, tas vairs nebija emociju pacēlums, tā jau bija liela drosme, sacīja Baiba Legzdiņa. Un man tik ļoti atmiņā saglabājusies arī cilvēku atsaucība, pašaizliedzība. Kā toreiz domāja cits par citu nesa gan siltas drēbes, gan karstu tēju un maizi…
Latvijas tauta pierādīja, ka tai ir savs mugurkauls, teica Donāts Peipiņš, LTF Jelgavas nodaļas vadītājs. Tas bija astoņdesmit astotais, astoņdesmit devītais gads, kad uzņēmumos, iestādēs, kolhozos dibinājās Tautas frontes grupas. Aina Labanovska un Imants Geidāns bija pirmie, kas Jelgavā sēja šo sēklu. Tolaik viss bija atkarīgs no katra paša izvēles. Atceros, Sesavā bija partijas sekretārs Alfreds Reimanis kā viņš atbalstīja Tautas fronti! Un tādu cilvēku bija simti. Kādu interfrontes spiedienu nācās izturēt mašībūves direktoram Uvaram Kovaļovam, Latvijas pilsonim: rūpnīcas caurlaidē, atceros, interfrontieši bija pat iekārtojuši kastīti ziedojumiem omoniešiem. Jau pēc tam, kad bija cilvēku upuri! Atceros, kā milicijas virsniece Genovefa Celma omoniešu uzbrukuma draudos pati izveda un noslēpa ieročus. «Latvenergo» deva mums savas speclīnijas, lai mēs varētu sazināties sakaru blokādes laikā. Pie saviem sakaru kanāliem «bunkurā» tautfrontiešus laida civilās aizsardzības štāba priekšnieks, līdz saņēma draudus no priekšniecības. Ināra Ozola, cik vien iespējams, deva Tautas frontes vajadzībām transportu. Cik atsaucīgi un aktīvi bija lauku saimniecību vadītāji! Un kādu organizatorisku darbu darīja avīze «Jelgavas Ziņotājs»! Toreizējais redaktors Igors Movels bija viens no pirmajiem rajonu laikrakstu redaktoriem, kas savu avīzi pārvērta gandrīz pilnībā par Tautas frontes izdevumu. Inta Šimkus, Jānis Bunkšs, Indulis Bērziņš, Andris Rāviņš, Uldis Ivans, Jāzeps Kivlenieks, Kārlis Bērziņš… Nevaru taču visus nosaukt, tā būtu vai telefonu grāmata, pilna ar aktīvu, drosmīgu aizrautīgu, pašaizliedzīgu tautfrontiešu vārdiem. Patiesībā tas jau būtu vai visas progresīvās tautas daļas saraksts.
1989. gada Augstākās Padomes vēlēšanās uzvarēja Latvijas Tautas fronte, un tas bija mūsu spēka apliecinājums. Tad nāca 1990. gada 4. maijs ar Neatkarības deklarāciju, ar sajūsmā gavilējošo tautu. Bet tam sekoja 1991. gada janvāra barikāžu dienas un tautas saliedētības un pašaizliedzības laiks, augusta pučs un katra personīgās atbildības, uzņēmības un drosmes apliecināšana. Man ir gandarījums par to, ko esmu darījis pats un ko darījuši citi. Es atceros to visu un cilvēkus. Man ir prieks, ka tas nav aizgājis neziņā. Mums ir sava valsts un mēs paši lemjam tās nākotni.
Latvijas Tautas frontes ideja vienot nevis šķelt ir dzīva joprojām. Latvija ir pārāk maza, lai mēs ļautu to dalīt, un pārāk maza ir tauta, lai ļautu to šķelt. Es te nedomāju cittautiešus, kuri ir klaji noraidošā pozīcijā pret Latviju. Es runāju par Latvijai lojāliem cilvēkiem, kuri šo zemi grib redzēt plaukstošu. Un tādiem ir jāpalīdz integrēties. Valoda ir jāzina, tāpēc jauniešu izglītībai jābūt līmenī. Ar avīzi «Panorama Latvii» un radioraidījumu «Domskaja ploščadj» Latvijas patriots nevar izaugt. Nobalsojuši referendumā pret Pilsonības likuma grozījumu atcelšanu, mēs esam uzņēmušies lielu atbildību savas tautas nākotnes priekšā. Tāpēc svarīgi, lai mūsu jaunais ministru prezidents nestreipuļotu starp valdību, Saeimu un savu partiju. Lai mūsu valdība būtu ar mugurkaulu, kam augšgalā ir arī smadzenes un kas spēj nest arī morālu atbildību tautas priekšā.
