Šajā vasarā Jelgavu apciemoja novadnieks, ASV Dienvidkalifornijas universitātes profesors emeritus Alfreds Straumanis, kurš savulaik dziedāšanu mācījies pie Bertas Braunfeldes un Paula Saksa.
Šajā vasarā Jelgavu apciemoja novadnieks, ASV Dienvidkalifornijas universitātes profesors emeritus Alfreds Straumanis, kurš savulaik dziedāšanu mācījies pie Bertas Braunfeldes un Paula Saksa.
Pēc Otrā pasaules kara viņš dziedājis angļu armijas klubos un Kopenhāgenas radio. Vācijā, Blombergas latviešu teātrī Alfreds Straumanis atveidojis nozīmīgas lomas vairākos iestudējumos, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa «Ļaunajā garā», Mārtiņa Zīverta «Varā», Jāņa Raiņa «Daugavā». No vācu valodas viņš pārtulkojis Pētera Īgelhofa dziesmu spēli «Mīla pirmā acumirklī», ko pats arī iestudējis.
Kopš 1948. gada Alfreds Straumanis bijis radio un estrādes dziedātājs Francijā, tēlojis vairākās filmās, rakstījis teātra kritiku franču, vācu un latviešu laikrakstiem.
Sešdesmitajos gados, pēc ieceļošanas ASV, viņš spēlējis Ņujorkas latviešu teātra trupās, bet Hofstras universitātē ieguvis teātra maģistra grādu, studiju laikā tēlojis profesionālā muzikālā teātra trupā Pitsburgā un pats arī iestudējis vairākas lugas.
Kopš 1968. gada Alfreds Straumanis strādājis dažādu universitāšu teātros par ārkārtas profesoru, vadījis režijas dažādu laikmetu, stilu un žanru lugām, bijis viesprofesors trīs universitātēs Austrālijā un Vroclavas universitātē Polijā.
Lūk, cik raibs un bezgala interesants ir Alfreda Straumaņa radošā mūža gājums, kura aizsākums meklējams Ādolfa Alunāna pilsētā Jelgavā. Par to arī saruna ar viņu pašu.
1940. gadā es iestājos Jelgavas teātra studijā un pēc trim gadiem kļuvu par jaunāko aktieri, stāsta profesors. Man bija tas gods mācīties pie Osvalda Glāznieka, kas vācu laikā bija atgriezies no Maskavas Vahtangova teātra. Viņa režijā man iznāca nospēlēt vairākas lomas. Pēdējā no tām bija izrādē «Grāfs Luksemburgs», kurā dziedāju galveno lomu. Pēc tam mani iesauca armijā un aizdzina uz karaskolu Vācijā.
Kā jūs raksturotu tālaika teātra dzīvi Jelgavā?
Toreiz uz mūsu pirmizrādēm brauca skatītāji gan no Rīgas, gan Liepājas. Jelgavas teātris bija uz ļoti augstas profesionalitātes pakāpes. Bija ļoti labi režisori, piemēram, Zaķis, kurš mira emigrācijā, Kļava, Kopštāls, kurš vēlāk pārcēlās uz Liepāju, Arvīds un Marga Spertāli dekorators un kostīmu māksliniece. Arī aktieri bija ļoti labi Lilija Ērika, Lilija Amerika, Silenieks. Jelgava bija īpatnēja pilsēta, īpatnēja bija tās aura, un tā mani ir pavadījusi visu mūžu. Kad es rakstu savus romānus, es vienmēr atgriežos Jelgavā…
Jums dzīvē veicies labo svešvalodu zināšanu dēļ. Tās arī apguvāt Jelgavā?
2. valsts ģimnāzijā mums bija ļoti laba skolotāja Strekāvina kundze, kura valodu bija studējusi Anglijā. Mums bija lieliski latīņu valodas skolotāji, bet ētiku un psiholoģiju mācīja dzejnieka Voldemāra Damberga māsa. Amerikā, kad studēju, kursi svešvalodā man nebija jāapmeklē, atlika tikai nokārtot eksāmenu. Jelgavas ģimnāzijā es apguvu latīņu, vācu, angļu un daļēji arī krievu valodu.
Kas jūs īsti esat dramaturgs, aktieris, režisors, teātra kritiķis vai būvnieks?
Deviņi amati desmitais bads, latvieši saka. Esmu izgājis cauri visam, bet droši varu teikt, ka 50 gadus no sava mūža esmu bijis teātra cilvēks. Esmu bijis skatuves meistars, mālējis dekorācijas, bet aktiera māksla bija pirmā. No tās Vācijā sāku strādāt par režisoru, pēc tam par kritiķi. Esmu spēlējis kino. Pateicoties tam, ka teātrī es biju darījis visu, man bija ļoti viegli iegūt augstāko doktora grādu filosofijā drāmas specialitātē kā pirmajam no latviešiem.
Amerikā jūs esot zināms arī kā Brehta skolas pazinējs.
Ne vien pazinējs, bet arī speciālists. Esmu aicināts sniegt konsultācijas vairākiem uzvedumiem. Pats arī esmu uzvedis vairākas Brehta lugas. Faktiski skaitos ne tikai Brehta, bet episkā teātra speciālists, kas Amerikā tajā laikā bija jaunums. Tur vairāk pazīstams bija tā dēvētais psiholoģiskais reālisms.
Nesen Latvijā ir izdota jūsu grāmata «Skatuves ABC». Pastāstiet, lūdzu, tuvāk par šo darbu!
Šo grāmatu rakstīju piecus gadus. Viss sākās ar to, ka pirms septiņiem gadiem biju uzaicināts Latvijas konservatorijā Valmieras teātra kursa studentiem lasīt lekcijas. Gribēdams norādīt uz dažām Rietumu pasaulē jau pazīstamām, bet te jaunām tehnikām tēlošanā, sajutu, ka trūkst atbilstošu terminu. Kad skaidroju savas grūtības, Ģirts Jakovļevs «izmeta» nu tad vajagot rakstīt grāmatu. Teicu, ka rakstīšu ar’, bet lai viņš palīdz. Būdams teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs, viņš drusciņ palīdzēja. Atsūtīja uz Ameriku teātra kritiķes Līviju Akurāteri un Gunu Zeltiņu, viņas palīdzēja noskaidrot toreiz latviešu valodā ievazātos terminus. Un tā grāmata radās. Tā ir pirmā tāda veida grāmata Latvijā. Un tā jau nav tikai vārdnīca, tajā ir teātra vēsture, stili, dažādi režisūras paņēmieni.
Vai Latvijā vēl var gaidīt kādu jūsu grāmatu?
Ir divi romāni par manu dzīvi. «Parīzes klošārs» ir par maniem piedzīvojumiem Parīzē, bet «Baltās cepures algādzis» stāsta par dažādiem latviešu leģionāru piedzīvojumiem. Vēl ir trīs mazas ludziņas bērniem.
Kāda jums bija viesošanās Jelgavā?
Ir labas un ir sliktas izjūtas. Sliktas tāpēc, ka nav vairs vecās Jelgavas. Bet labas tādēļ, ka gaiss tomēr ir tas pats agrākais. Man šķiet, ka astoņos gados kopš iepriekšējās ciemošanās reizes pilsēta ir kļuvusi latviskāka.
