Visi pētījumi par to laiku ir un būs nepilnīgi, ja neskata procesus kopumā pasaulē un toreizējā PSRS.
Visi pētījumi par to laiku ir un būs nepilnīgi, ja neskata procesus kopumā pasaulē un toreizējā PSRS. Mums, protams, gribētos uzskatīt, ka pārmaiņu pamatā bija nacionālā enerģija. Tagad ir zināms, ka astoņdesmitajos lielvaras slepeni vienojās par Baltijas valstu pārveidi autonomu protektorātu statusā PSRS sastāvā. No šā lēmuma izrietoši bija nākamie Kremļa soļi Baltijas ekonomikas pārveide un akcepts Tautas Frontes dibināšanai. Bet tā iznāca nepaklausīgs bērns.
Ar terorisma ieganstu
Starptautiskā sabiedrība nosoda terorismu. Arī PSRS, lai varētu turpināt valdīt Baltijā, bija vajadzīgs šis terorisma iegansts. Tādēļ arī vajadzēja panākt, lai patriotu neoficiālo formējumu rokās parādītos ieroči. Žēl, bet to nespēj un negrib saprast tie, kuri slavina O.Kostandu un citus nelegālo bruņoto formējumu vadoņus par to, ka barikāžu laikā Rīgā atsauca ap 200 lauku vīru, bruņotus karalaika «kaulu zāģiem».
Žurnālisti sacīja patiesību
Ostankina raida: «Latviešu nacionālisti sašāva Ņevzorova mašīnu!» Par laimi, praktiski visa «ceturtā vara» žurnālisti izrādījās neiedomājami sīksti un demokrātijas ideāliem uzticīgi. Preses nama ieņemšana tikai uzkurināja spītu un arī profesionālo solidaritāti. Gandrīz tūkstotis ārvalstu žurnālistu darbojās Latvijā.
Vara piederēja Tautas frontei
Labi izdomāto Kremļa stratēģiju pārsvītroja Latvijas Tautas fronte, «X stundas instrukcija», miljons parakstu pret Savienības līgumu, visu Latvijas demokrātisko organizāciju (izņemot Pilsoņu Kongresu) parakstīts vienotas rīcības līgums, aicinājums uz 13. janvāra manifestāciju un barikādēm. Barikāžu nevardarbīgā pretestība apliecināja pasaulei, ka Latvijas tauta vēlas būt patiesi neatkarīga. Barikādēs un 3. marta aptaujā apliecinātā tautas griba ietekmēja arī lielvaru nostāju.
Pēctečiem tika tukšas sienas
Procesi bija ļoti sarežģīti, arī LTF dibināšana. Daži zināja visas aizkulises, daudzi tās nojauta. Ne viens vien tolaik izšķīrās pamukt krūmos, lai pēc gadiem ar pilnu kabatu atgrieztos cīņā par varas Olimpu.
Problemātisks ir arī LTF «pirmā ešelona» solis, aizejot amatos un 1990. gadā praktiski pametot LTF. No «vecajiem» palika Dainis Īvāns, par pēctecību vēl raizējās Jānis Škapars. Pēcteči Vecpilsētas ielā varēja pārņemt tukšas sienas un atmiņas. Viņi saņēma arī atklātu sabotāžu. Piemēram, Aivara Jaunbelzēja piesavinātās represēto atmiņas nav atdotas līdz šai dienai.
Katrs darīja savu
Visvētrainākais un smagākais bija laiks no 1990. gada oktobra līdz augusta pučam. Katrs tagad atceras rezēto, katrs savā vietā darīja, kā spēja un prata. Un katram sava taisnība. Atmodas «pirmais ešelons» un tam pietuvinātie gozējās varas saulītē, un vissmagākajā laikā «fanātiķu» loma iekrita LTF 3. sasaukuma valdei un Domei cilvēkiem, kuri nepretendēja ne uz amatiem, ne uz mantu, ne slavu, bet kuri organizēja un izdarīja to, ko tajā brīdī prasīja tautas balss.
Pļavnieks Kremli apturēja
Katra paša atbildība par savu rīcību bija tālāko panākumu atslēga. Piemēram, bija ziņas, ka Kremlis plāno represijas Ziemassvētkos. LTF mītnes dežurants Māris Pļavnieks uz savu galvu 22. decembra rītā izgāja radio, un, atsaucoties uz zviedru izlūkdienestu, ziņoja par represiju sākšanos. Par to viņam tika «mazgāta galva», taču M.Pļavnieka paziņojums, iespējams, atturēja Kremli tieši todien sākt savu plānu..
«X-stundas instrukcija»
Tās autors ir Ivars Redisons, tekstu «noslīpēja» Uldis Augstkalns. Paredzot represijas, LTF valde 1990. gada 4. decembrī pilnvaroja TF nodaļu Zviedrijā uzņemties visas organizācijas vadību brīdī, tiklīdz Latvijā sāksies aresti. Plāna sastāvdaļa bija Daugavmalas manifestācija. Sākoties slaktiņam Lietuvā, LTF nodaļu vadītājiem tika sadalīti papildu uzdevumi. 12. janvārī LTF Domes sēdes laikā LVU Aulā Roberts Milbergs paziņoja aizsardzības vadības shēmu. Barikādes janvārī bija Zaķusalā, Stopiņos, Liepājā, Kuldīgā un vēl dažās vietās, bet tagad piemin tikai Doma laukuma barikādes. Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs. Pirmkārt, Vecrīgā uzturējās žurnālistu vairākums. Otrkārt, Vecrīgas barikāžu tiešie organizētāji stāstos par sevi ir nekautrīgāki nekā pārējo barikāžu dalībnieku tūkstoši. Treškārt, politiskā nepieciešamība izveidot Latvijai uzticamas legālas bruņotas struktūras bija atrisināma tikai likumdošana ceļā, tādēļ ap Aizsardzības un iekšlietu komisiju pulcējās kompetentākie militārie speciālisti. Par viņiem arī stāsta.
Godmaņa valdībā bija vīri
Uzsverams I.Godmaņa valdības atbalsts barikādēm. Smago pārliecināšanas darbu veica Ilze Cielava. Lēmums par taktiku tika pieņemts šaurā lokā LTF valdes sēdē pulkveža A.Bunkas (toreizējā MP apsardzes priekšnieka) kabinetā. Kritiskākajā brīdī izšķirošs izrādījās ministru Jāņa Janovska un Daiņa Ģēģera mugurkauls. Ministrijas deva pavēli, un visa tehnika bez problēmām ar ceļazīmēm, degvielas norakstīšanu utt. virzījās uz Rīgu. Nedrīkstētu svītrot no vēstures arī Valsts aizsardzības padomi, kurā ietilpa arī LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks.
Vajadzēja militārus spēkus
LTF kā sabiedriska organizācija balstīja īpašo brīvprātīgo vienību, zemessardzes u.c. militāro struktūru izveidi, taču visam vajadzēja likuma pamatojumu.
Tā nebija spēle
Daži visus notikumus tagad cenšas iztēlot kā nenopietnu spēli. Taču tauta visu uzņēma nopietni, un arī mirušie bija pavisam īsti. Tāpat kā desanta divīzija «dezertieru ķeršanai Latvijā», Vislatvijas glābšanas komitejas paziņojums par varas pāreju tās rokās, Kremļa ultimāts izveidot koalīcijas valdību…
Netrūka varoņu un nodevēju
Barikādēs varonība mijās ar stulbumu, gļēvulību un nodevību. Uz mēnesi piepeši pazuda LTF apsardzes priekšnieks Ralfs Sviriņš, esot bijis saslimis. Arī viņa pēctecis Armands Māliņš krīzes momentā nodrebēja. Gandrīz divus gadus gatavotās G.Bezhļebņikova komandētās īpašās brīvprātīgo vienības izšķirošā brīdī kā galīgi naivuļi sastrādāja vairākas grūti labojamas kļūdas. Aizsardzības un iekšlietu komisijā dienu pirms Iekšlietu ministrijas ieņemšanas ieradās omonietis (kuru nedēļu vēlāk atrada Ulbrokas mežā nošautu) un paziņoja par sagatavoto uzbrukumu. Šo signālu oficiālās struktūras neņēma vērā… Aplams bija arī rīkojums atbloķēt Rīgas tiltus, tā atbrīvojot ceļu omoniešiem. Šo rīkojumu un O.Kostandas parakstu uz tā, šķiet, daudzi gribētu izdzēst no atmiņas
Bet gaišo lietu tomēr ir vairāk. Piemēram, kāds krievu virsnieks, ar kuru man tikšanos nooganizēja pulkvedis Auseklis Pļaviņš 10. janvārī, sniedza informāciju, ka virsnieku sapulcēs uztraucas, ka tikai latvieši pēc manifestācijas svētdien aizbrauktu mājās! Šī it kā sīkā informācija kalpoja vēsturiska lēmuma pieņemšanai visiem lauciniekiem jāpaliek Rīgā.
Kopā tā būtu mozaīka
Katrs to laiku redzēja savādāk. Jāliek kopā kā dokumenti, tā atmiņas. Šim mērķim tiek veidots Tautas frontes muzejs, lai vēsturnieki un nākamās paaudzes katra ieguldījumu varētu izvērtēt objektīvi.
LTF valde izrādījās pārāka par citiem. Valdei veikt gigantisko slodzi līdzēja mazs, bet pašaizliedzīgs darbinieku kolektīvs, kuru izdevās izveidot tieši barikāžu laikā. Artūrs Dudars, Ingrīda Šmite, Artis Ērglis, Drosma Blagoveščenska, Ingrīda Pīlādze, Māris Pļavnieks, Sallija Benfelde un citi nāca aizbēgušo uz siltākiem krēsliem vietā (kā jau minēju, «pirmais ešelons» aizgāja, atstājot praktiski tukšas sienas). Laikā, kad ik brīdi varēja uzdot nervi, grūti pārvērtējama loma bija Līgai Streipai, Atim Lejiņam un vēl daudziem cilvēkiem.
Vēsturnieki vēl klusē
Vēsturnieki publikācijās par barikādēm klusē ne tikai par LTF organizējošo lomu. Neraksta arī, piemēram, par Viļa Krūmiņa izveidoto starptautisko informācijas tiltu Maskava Prāga Rīga, Latviešu strēlnieku apvienības un daudzu citu sabiedrisko organizāciju veikumu.
Ir pienācis laiks šos daudzos baltos plankumus aizpildīt.
Daži vēl glabā LTF naudu
Atsevišķa tēma būtu LTF naudas lietas, kurās barikāžu laika valde centās ieviest kārtību (ar ko izpelnījās nemīlestību!). Piemēram, ārvalstu bankās bija četri rēķini, konspirācijas dēļ noformēti uz privātpersonām. Vienīgais, kurš sniedza pārskatu un atdeva naudu, bija Dainis Īvāns. Par pārējiem kontiem, kuros katrā bija 40 tūkstoši dolāru, atbildīgie pārskatus nav snieguši un atlikumu nav atdevuši līdz šai dienai. Arī dažviet citur ar LTF atbalstītāju saziedoto bija noticis tas, ko tautā sauc vienkārši zagšana.
Tautas fronte pieļāva kļūdas
Pēc neatkarības atjaunošanas kļuva jaušama jaunu vēlēšanu tuvošanās, kur lielais kuģis LTF varētu daudziem būt atkal noderīgs. Sākās nežēlīga cīņa starp partijām (sociāldemokrāti, LNNK u.c.), grupējumiem un atsevišķām personām par ietekmi un varu LTF. Atjaunojot valsts neatkarību, LTF savu politisko misiju bija izpildījusi, LTF tika sašķelta un ar 5. Saeimas ievēlēšanu nogāja no politiskās skatuves. Toreizējie aktīvisti turpina darbošanos vai visās Latvijas partijās.
Tautai kritiskākajos brīžos toreizējā LTF valde spēja atrast īstos risinājumus, bet, gatavojot LTF 4. kongresu, tika pieļautas divas tālejošas kļūdas. Toreiz jau pēc LR neatkarības atjaunošanas varēja uz TF bāzes izveidot masveidīgu Tautas partiju ar apmēram 20 – 30 tūkstošiem biedru un izsludināt tūlītējas 5. Saeimas vēlēšanas. Bet šie Inta Cālīša priekšlikumi likās priekšlaicīgi. Iespējams, tad nenonāktu līdz pašreizējai partiju sadrumstalotībai.
Kašķēšanās priecē naidnieku
Šķiet, īpašu pētījumu vērti ir Latvijas tautā notiekošie psiholoģiskie procesi. Bija visai daudz partijnieku, štata čekistu un čekas aģentu, kuri izšķirošā brīdī gribēja ar savām asinīm izpirkt savu grēku barikāžu šajā pusē. To neļāva. Žēl, ka naids aizmigloja latviešu vairākumam acis un saprātu. Kaut daudzinot sevi par kristiešiem, ar nepiedošanas pielūgsmi, ar demonstratīvu vēlmi sist visus pēc kārtas un īpaši tos, kuri nav kaitīgi, radikāļi paši uzprasījās uz naidu un vairojuši Latvijas pretinieku nometni.
Lielajā pārmaiņu, cerību, melu un zagšanas laikā katrs cilvēks bija izšķiršanās priekšā. Bet kopumā tas bija skaists laiks, kura ideālus mums visiem kopā vajag saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm.
(Publicēts saīsināti.)
