Skumjas. Kas tās ir? Vai ilgas pēc nepiepildītiem sapņiem, vēlmēm, kuras ir tepat, bet tomēr nespējam tās satvert?
Skumjas. Kas tās ir? Vai ilgas pēc nepiepildītiem sapņiem, vēlmēm, kuras ir tepat, bet tomēr nespējam tās satvert? Vai tikai tas ir tāds dvēseles stāvoklis, kad vēlamies, lai kāds mūs pažēlotu un samīļotu?
Es sēžu vienā no pilsētas augstākajiem torņiem – pažobelē, kurā mājokli sev atradis vējš. Laika pirksts to skāris ļoti redzami, bet nez kāpēc neviens nespēj saredzēt agrāk tik krāšņā un neaizmirstamā sabrukšanu. Tas man ir kā patvērums, kad jūrā plosās vētra vai koki, nometuši savu zaļo lapotni, stindzinās ziemas bargajā salā. Es mīlu šo torni un spētu darīt visu, lai tikai tas paliktu dzīvs. Reiz man tas stāstīja, cik neaprakstāmi skaists ir bijis. Lielie zvani, kuri stingri karājušies pašā augstākajā torņa smailē, vēstījuši daudzas ziņas. Cilvēki plūduši straumēm, lai noklausītos kārtējo dievkalpojumu.
– Taču tagad neesmu nevienam vajadzīgs, tukšs un pamests grausts. Kā putnu biedēklis pilsētas ainavā, – klusi noteica biezās sienas. Es vēlējos milzīgo laikmeta liecību mierināt, bet nespēju. Biju bezspēcīgs lielās vienaldzības priekšā. Sēžot kādreizējās loga mozaīkas vietā, man kļuva vēss, tāpēc nolēmu pacelties spārnos. Sapņu putns lidoja arvien augstāk un augstāk debesīs, līdz to nemaz nevarēja saskatīt. Viņš sasniedza realitātes un sapņu robežu, uz kuras ikviens no mums kādreiz ir stāvējis. Tā ir pāreja no vienas pasaules otrā, kurai nav muitas punktu. Pēkšņi es sāku krist lejā, jo manus spārnus nomāca tik liels spēks, ka pacelt tādu pat pasaules lielākais stiprinieks nevarētu. Pacēlu galvu uz augšu, bet nespēju neko ieraudzīt.
– Kāpēc? – putns skaļi iekliedzās. – Vai tiešām uz pasaules mājo tik daudz skumju, ka tās spēj pārvaldīt pat fantāziju zemi? Tas nedrīkst notikt, jo tad visa pasaule aizies bojā!
Pēkšņi putns apklusa. Tas atsitās pret bruģi un saļima. Tornis, to redzēdams, vēlējās pacelt sapņu lidotāju savās rokās, taču nevarēja, jo bija saistīts pie zemes. No biezajām sienām ārā lauzās sāpju kliedzieni un asaras.
Putna dvēsele, celdamās augšup, teica:
– Nebēdājies! Mēs vēl tiksimies!
Mūris čukstēja:
– Bez skumjām nav laimes, bez laimes – smieklu, bet bez smaida – dzīves!
