Atvadu vārdi Pēterim Pētersonam.
Atvadu vārdi Pēterim Pētersonam
Tas bija 1981. gada janvāris. Dramaturgam Jūlijam Pētersonam svinējām simtgadi. Viņa dēls dramaturgs un režisors Pēteris Pētersons ienāca pārpildītajā Zaļenieku kultūras nama zālē un pārsteigumā apstājās. Tur atradās liels, sveču gaismā mirdzošs, tēva portrets.
Tolaik Zaļenieku kultūras nama drāmas kolektīvs bija vienīgais Latvijā, kas padomju varas apstākļos atļāvās no piespiestas aizmirstības izcelt divdesmito trīsdesmito gadu populāro salonkomēdiju autoru Jūliju Pētersonu. Dēls, pieredzējis un kaismīgs orators, aizkustinājumā nespēja sākt savu tikšanās runu. Vēlāk, kad izrādes «Jauneklis ar sapņainām acīm» ugunis bija nodzisušas, šaurākā aktieru lokā dēls nenorimis stāstīja par tēvu, par gaisotni, kas valdījusi viņu mājā, tur pulcējoties literātiem un māksliniekiem.
Pēc šā vakara Pēteris Pētersons Zaļeniekos viesojās vairākkārt gan tēva lugu pirmizrādēs, gan amatierteātra jubileju sarīkojumos. Vienmēr viņš bija mīļš un gaidīts viesis. Ārzemju latviešu tikšanās reizēs Rīgas Latviešu biedrībā Pēteris Pētersons ar dziļu gandarījumu atcerējās tēva simtgades jubileju Zaļeniekos.
Mūsu konkursa «Zemgales zeltene» meitenes neaizmirsīs to brīnišķīgo tikšanos Rīgas Latviešu biedrības namā, kur sirsnīga saimnieka lomā bija biedrības priekšsēdis Pēteris Pētersons. Viņa draudzīgā attieksme pret šo konkursu turpinājās. Visi, kas piedalījās šā gada finālsarīkojumā, redzēja Pēteri Pētersonu žūrijas komisijas sastāvā. Arī bēru dienā 15. oktobrī mēs Pēteri Pētersonu redzēsim dzīvu televīzijā «Provinces» raidījumā starp zeltenēm.
