Lai uzzinātu, kā Glūdas pagastā rit dzīve nedēļu pēc tam, kad vienā no sētām tika nošauta ar trakumsērgu slima vilcene, «Ziņas» viesojās vairākās lauku mājās, kur meža dzīvnieks pabijis vai tikai iztramdījis suņu naktsmieru.
«Sunītis panāca uz manu pusi, skatījās acīs un laikam domāja, ka kaut ko došu. Taču atskanēja šāviens, mednieks bija trāpījis manai Džesikai sānā, parādījās asinis. Tad atskanēja otrs šāviens… Es to arvien nevaru pārdzīvot!» piedzīvoto asarām acīs atceras glūdeniece Aina Šteinberga.Viņa domā, ka noticis nelikumīgs slaktiņš, bet pretoties nav spējusi – veterinārārste esot piedraudējusi ar bargām soda sankcijām. Vēlāk Šteinbergas kundze «Ziņām» atzīst, ka līdzšinējā lopu daktere par sievas vārdisko pretošanos atteikusies turpmāk aprūpēt viņas gotiņu un teli. Kaut arī ceturtdienas, 31.janvāra, pēcpusdienā klejojošais vilks manīts vairākās Glūdas pagasta lauku sētās, tā ceļš beidzās tikai 1.februāra vakarpusē kādu māju šķūnī.Pagalmā, kur pelēcis tika piebeigts, «Ziņas» sagaida divi suņi. Gan prāvākais, gan neliela auguma pūkainais ciemiņus sveicina, priecīgi luncinot asti. Kārtīga lauku sēta – rudenī glīti nopļauts mauriņš, sētmalē dūmo kūpinātava. Kaut arī mājas atrodas lielceļa malā, šķiet, tāds interesentu pieplūdums kā pēdējo dienu laikā tur nav sen piedzīvots. Ja suņi izskatās jau pieraduši pie neaicinātām viešņām, māju saimnieks sākumā pauž nogurumu par trakumsērgas dēļ izvērsto ažiotāžu. Sarunas noslēgumā viņš lūgs avīzē neminēt māju nosaukumu un viņa vārdu, jo šāda slava neesot vajadzīga.«Teikšu ļoti vienkārši – es paliku vainīgs, ka to vilku nošāvu,» saka vīrs, jo dienesti viņam solījuši piemērot soda naudas.Stāsts par to, kā viss noticis, jaunā vīrieša vārdos skan tā, it kā viņš to būtu atkārtojis jau neskaitāmas reizes. Tā arī ir, jo paskaidrojumus nācies sniegt vairākām instancēm.Piektdienas, 1.februāra, vakarā glūdenieks ar desmit gadu mednieka stāžu pārbrauca mājās no darba, bet brīdī, kad pēc pulksten pieciem pustumsā gribēja piesiet vaļā palaisto lielāko suni, tas pēkšņi ieskrēja šķūnī.«Tur kaut kas nograbēja, dzīvnieks izskrēja laukā un sāka riet uz šķūņa pusi! Paņēmu bateriju, spīdinu šķūnī, bet tur – suns! Mednieks būdams, gāju pēc bises,» stāsta vīrs.Viņš izlēma izrēķināties ar klaidoni, jo nemiers tuvējās mājās piedzīvots jau vismaz pēdējās divas naktis – suņi kā traki sētās rējuši. «Pēc tam sāku spīdināt tuvāk, skatos – vilks! Neticēju. Kad tas skrēja laukā, pagalmā nošāvu. Tiešām bija vilks.»Kā savu lielāko kļūdu viņš atzīst to, ka jau tajā pašā vakarā vilceni nodīrājuši, lai iegūtu ādu kā skaistu trofeju.«Papētījām, izgrozījām, āda bija smuka un normāla, labi nobarojies dzīvnieks. Nevarējām iedomāties, ka vilks bija traks, jo mežs taču tepat blakus! Garām un cauri pagalmam ik pa laikam izskrien kāds dzīvnieks, pirms kādiem desmit gadiem bija arī traks jenots. Taču tā bija kļūda, ādu nevajadzēja novilkt,» atzīst mednieks.Tā kā visas iestādes nedēļas nogalē ciet, vilcenes galvu analīzēm uz Jelgavu vedis pirmdien. Pagājušo otrdien jau bija skaidrs – dzīvnieks bijis slims. Tālāk viss norisinājies kā filmā. Ceturtdien braukušas televīzijas, ieradušies arī pagasta pārstāvji šaut suņus.«Tas noteikti bija pagasta rīkojums! Atbrauca brigāde, nekādus papīrus nerādīja. Bet es neļāvu nošaut savus suņus!» sašutumā izsaucas vīrs. Viņš pieprasīja, lai veic analīzes. Ja tās apstiprinātu trakumsērgu, no mīluļiem šķirtos.«Uzskatu, ka esmu pareizi rīkojies. Pēc šā gadījuma būs tā – saimnieks, kam pieklīdis traks zvērs, izdzīs viņu no sētas pie kaimiņiem, lai nebūtu lieku problēmu! Saprotu, ka šo to izdarīju nepareizi, bet, ka pagasts uztaisīs šitādu suņu šaušanas šovu! Man ir kauns, ka mūsu pašvaldība tā parādīja savu rīcības spēju, pilnīgi riebjas!»Mednieks uzskata, ka vilcenei vēl nav bijusi tā stadija, kad uzbrūk cilvēkiem, jo viņa mukusi prom. Ja dzīvnieks nebūtu nošauts, tas pēc pāris nedēļām, iespējams, kādu sakostu.Vairāk par dzīvi Glūdas pagastā pēc trakumsērgas karantīnas izsludināšanas lasiet trešdienas, 13.februāra, «Zemgales Ziņās».
