Vai nākamās paaudzes varēs savākt vēstures paliekas, ja turpināsim izmantot dažādu aparatūru atmiņu un izjūtu saglabāšanai? Vai, padarot cilvēkus arvien atkarīgākus no dažādām tehniskās ierīcēm, netiek samazināta viņu smadzeņu darbības aktivitāte un fiziskās spējas? Tādus un līdzīgus jautājumus uzdod sociālantropologi, kas straujajā tehnoloģiskajā progresā saskata arī daudz negatīvu iezīmju.
Pašreizējais gadsimts ir vēstures beigas, uzskata sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Viņaprāt, tas ir tādēļ, ka mūsdienu informācijas glabāšanas veidi – datoru cietie diski, kompaktdisku matricas un citi elektroniski atribūti – mēdz iziet no ierindas, un laika gaitā viss tajos paslēptais var aiziet nebūtībā. K.Sedlenieks savos spriedumos ir pat tik kategorisks, ka uzskata – nākotnes vēsturniekiem vispār būs maz, ko pētīt.Foto vairs nav svētkiLīdz ar tehnoloģisko progresu arvien mazāk cilvēku raksta dienasgrāmatas, vēstules un arī fotogrāfijas «papīra formātā» sastopamas retāk, tajā pašā laikā tiek aizmirsts digitālo datu nesēju ierobežotais dzīves ilgums.Ja vēl pirms pārdesmit gadiem fotografēšanos varēja uzskatīt par diezgan ekskluzīvu lietu – ģimenes nereti uz fotosalonu devās kā uz svētkiem, tad tagad, līdz ar digitālās fototehnikas ienākšanu, bildē visi, kam nav slinkums. Tomēr tikai maza daļa no iemūžinātā tiek saglabāta, un arī tā – datora cietajā diskā, kas, kā jau minēts iepriekš, ātri vien var iziet no ierindas.Tiesa, tehnoloģijas attīstās un datu nesēji kļūst aizvien drošāki. Iespējams, ka jau tagad kaut kur laboratorijās top kaut kādi diski, kuros izdzēst nebūs iespējams neko, un viss mūsu radītais saturs saglabāsies nākamajām paaudzēm.Kā ar nolasīšanu?Arī «spalvas meistariem» datoru parādīšanās kaitējusi – daļa rakstnieku un dzejnieku, it sevišķi gados jaunie, melnrakstus un izdrukas vairs neglabā, tādēļ nākotnē daiļdarbu pētniekiem vairs nebūs vēl 19.gadsimtā tik populārie rakstnieku uzmetumi, pieraksti uz manuskriptu lapām, piezīmju blociņi un tamlīdzīgas lietas, pēc kurām varētu izsekot darba tapšanas procesu. Ne velti laikraksta «Laiks» (ASV) redaktore Astra Mora uzskata, ka drīz par mākslu tiks uzskatīta spēja iztikt bez datora.Līdzīga situācija ir ar cilvēku personisko saraksti. Agrāk vēstules aploksnē ar uzlīmētu pastmarku ceļoja uz visām pasaules malām. Protams, līdz ar elektroniskā pasta izveidi un bezmaksas sarunu programmu radīšanu adresāti sūtījumus saņem krietni ātrāk (ja vien negadās kādas tehniskas ķibeles), tajā pašā laikā tie diezgan ātri aiziet nebūtībā.«Ja mēs aizejam uz antikvariātu un paņemam 1905.gadā nopublicētu grāmatu, atveram to – tad nu mēs zinām, kas tajā rakstīts. Bet, ja tagad pārdošanā būtu 1905.gada čipkartes? Kā būtu ar informācijas nolasīšanu?» retoriski jautā K.Sedlenieks.Pietrūkst cilvēciskas komunikācijasKopš 1844. gada 24.maijā gleznotājs Semjuels Morze nosūtīja pirmo telegrammu, cilvēku komunikācija ir attīstījusies, līdz 1971.gada oktobra nogalē ASV Aizsardzības ministrijas komunikācijas firmas BBN inženieris Rejs Tomlinsons noraidīja pirmo elektroniskā pasta signālu. Kopš tā laika elektroniskais pasts pārņēmis visu pasauli. @ zīme ir kļuvusi par pasaulē visizplatītāko apzīmējumu, un katrā valstī tai ir sava iesauka. Vācijā to sauc par «pērtiķīti», Itālijā – par «gliemezi», Izraēlā – par brokastu bulciņu «strūdeli», Ungārijā – par «vaboli», bet Krievijā – par «sunīti».Tajā pašā laikā, kā uzskata psihologi, arvien mazāka vērība tiek pievērsta cilvēciskām attiecībām. ASV veiktie pētījumi parādīja, ka 90 procentus no sabiedrības savstarpējās sazināšanās un saprašanās veido ķermeņa kustību valoda, astoņus procentus – balss intonācijas, un tikai divi procenti no vārdos izteiktās saziņas ir elektroniskā pasta valoda. Lasot datora ekrānā mirgojošu tekstu, mēs nedz redzam vidi, kurā notiek saruna, nedz dzirdam partnera runasveidu vai dialektu. E-pastā vairs nepastāv žesti, pieskārieni, acu kontakts. Šīs iezīmes ir zaudētas, un atklājas jaunās komunikācijas pasaules pirmais un bīstamais slazds – pārpratums.
