Negadās bieži būt sarīkojumos, kas daudz dod gan dvēselei, gan prātam.
Negadās bieži būt sarīkojumos, kas daudz dod gan dvēselei, gan prātam. Šoreiz to gribu teikt par Jelgavas Bērnu bibliotēkas skolu jaunatnes organizēto pasākumu «Vēlreiz nākšu».
Man tā atkal bija iespēja tikties ar Leonīdu Breikšu, dzirdot pavisam nepazīstamus viņa dzejoļus un lasot tos tikko iznākušajā dzejas izlasē. Jaunībā ar dzejnieka darbiem biju pierakstījusi gandrīz pilnu kladi zaļos vākos (dzejnieks pārsvarā rakstījis ar zaļu tinti). Toreiz Leonīds Breikšs bija aizliegts, viņu centās izdzēst no latviešu literatūras. Nevar tomēr izdzēst to, kas dzīvo tautas sirdī. Tolaik dzejas krājumi gāja no rokas rokā un pat tika pārrakstīti.
Sarīkojuma laikā kopā ar Mārtiņu Bisteru varējām iepazīt dzejnieka dzīves ceļu cietumos, Pievolgā un kaut kur Saratovā. Tur Leonīds Breikšs ir beidzis šīszemes gaitas.
Literatūrzinātniece Beatrise Cimmermane akcentēja, ka dzejnieks ir ne tikai satura, bet arī formas meistars. Nepazīstot L.Breikša daiļradi, daži latvieši uzskata, ka dzejniekam ir tikai daži vērā ņemami dzejoļi… Tāpēc mans un citu lasītāju sirsnīgs paldies izdevniecībai «Enigma», kas turpina izdot Leonīda Breikša darbus. Jau nākamā gada sākumā varēsim lasīt «Dzīve un darbs» 2. sējumu.
Dzejoļu dvēseli palīdzēja atklāt Jelgavas teātra aktieri. Klausījāmies gan Leonīda Breikša reliģisko dzeju un garīgās dziesmas, gan lirisko mīlas dzeju, bet sarīkojuma izskaņā himniski patriotiskos darbus.
Savā un daudzu skatītāju vārdā Liliana Štauere
