Izlasīju Jāņa Stundiņa rakstu «Starp rudeni, mūziku un svētkiem» («ZZ» 27. oktobrī), un tas raisīja manī dažādas pārdomas.
Izlasīju Jāņa Stundiņa rakstu «Starp rudeni, mūziku un svētkiem» («ZZ» 27. oktobrī), un tas raisīja manī dažādas pārdomas. Lai gan jau sākumā jāpiezīmē, ka es pati kā skatītājs apmeklēju tikai vienu sarīkojumu aktieru koncertu 26. oktobrī un līdz ar to man ir grūti spriest, kādi bija abi iepriekšējie.
Es nezinu, vai tā nav pārdrošība apgalvot, ka šie sarīkojumi ir «ķeksīša» pēc, ko ievilkt pasākumu plānā. Ņemot vērā, ka šie Rudens mūzikas svētki jau pilsētā ir kļuvuši par sava veida tradīciju, nez vai kultūras darbinieki, ja viņiem nav intereses, organizētu tos, jo tie nav valsts svētki un neviens nespiež viņiem tos veidot. Tā ir viņu pašu iniciatīva un griba.
Protams, var piekrist domai, ka tie nav tik vērienīgi, lai tos nosauktu par svētkiem, ka tie drīzāk ir kāda cikla sarīkojumi, bet ne jau tas ir galvenais. Zinot to, ka finansu līdzekļi pasākumu organizēšanai kā allaž ir nepietiekami, tad man jāsaka, ka es bieži vien apbrīnoju visu to kultūras darbinieku fanātismu, kuri arī ar to mazumu spēj kaut ko pilsētā noorganizēt. Bez šaubām, ja naudas būtu vairāk, arī piedāvājums būtu plašāks un daudzveidīgāks. Un tad varbūt varētu runāt arī par svētkiem šā vārda īstajā nozīmē.
Tēzi par mērķauditoriju es šobrīd negribu analizēt, varu tikai teikt to, ko pati redzēju, proti, es visnotaļ priecājos par svētdienas skatītājiem. Beidzot es kultūras namā redzēju dažādu paaudžu cilvēkus, kas bija saposušies un atnākuši uz sarīkojumu. Atmosfēra, manuprāt, bija gaiša un jauka. Tāda palika arī pēc koncerta. Jāpiebilst arī, ka jau pats kultūras nama un īpaši skatuves noformējums manī raisīja gaiši rudenīgu noskaņojumu. Es sen nebiju redzējusi kultūras nama sarīkojumā tik pārdomātu un interesantu scenogrāfiju. Tā programma, ko piedāvāja Nacionālā un Dailes teātra aktieri, bija domāta dažādām gaumēm vieniem varbūt pie sirds gāja aktieru dziedāšana, citiem izrāžu fragmenti. Vieniem vajadzēja starpbrīdi, citiem ne. Par sajūtām un gaumi nestrīdas.
Nobeigumā es varu teikt tikai to, ka man ir skumji, ja žurnālists, analizējot redzēto, nesaskata tajā nekā laba, pozitīva. Mums ir tik viegli visu nopelt un pateikt, ka tas ir tikai melns. Cik bieži šāda veida raksti, kā saka, «iedzen grīdā». Un tad vairs negribas neko tālāk darīt. Es nekādā gadījumā neaicinu uz «sīrupūdens liešanu». Ir jābūt analīzei. Varbūt tomēr tai būtu jābūt vairāk pārdomātai un vismaz nedaudz jāpacenšas katrā lietā saskatīt arī kaut ko labu un vērā ņemamu.
