10. klasei bija algebras stunda. Visi sēdēja savos solos un čaloja līdz brīdim, kad klasē ienāca skolotāja un teica: Šodien mēs rakstīsim pārbaudes darbu! Klase noelsās.
10. klasei bija algebras stunda. Visi sēdēja savos solos un čaloja līdz brīdim, kad klasē ienāca skolotāja un teica:
Šodien mēs rakstīsim pārbaudes darbu!
Klase noelsās. Tas bija nepatīkams un negaidīts jaunums.
Skolotāja izdalīja lapas un, pagriezusi klasei muguru, devās pie tāfeles. Šo brīdi bija gaidījuši un izmantoja visi:
Marta lai apēstu ābolu;
Jānis lai aizsūtītu mīlestības vēstuli Zitai,
Artūrs ar Pēteri lai apspriestos par to, cik skolotājai slaidas kājas.
Vienīgi Māris izmantoja šo brīdi, lai ieskatītos kladē.
Drīz vien, ņemot paraugu no Māra, uz palodzēm tikai saliktas pāris pierakstu klades, kurās ik pa brīdim «iemest aci».
Agnese, klases teicamniece, rakstīja kārtējo špikerīti, kas vēlāk, sākot ar nesekmīgo Arni, apceļoja visu klasi.
Rosība beidzās, kad skolotāja pagriezās pret klasi. Viņa sāka staigāt starp solu rindām:
Labi, Agnese, ļoti labi! Redzu esi kārtīgi gatavojusies kontroldarbam.
Visi atviegloti uzelpoja: Agneses rakstītais špikerītis tātad ir pareizs un nevienam nebūs sliktas atzīmes.
Tomēr… Nākamajā stundā skolotāja, zīmīgi paskatījusies uz Agnesi, lika visiem pārrakstīt kontroldarbu. Desmitie nopūtās, bet Agnese dziļdomīgi noteica:
Skolotājiem acis ir arī pakausī…
Vai tas tā ir?
