Cik Jelgava pašlaik ir pelēcīga un nepievilcīga, tik Talsu puse krāsaina un saistoša.
Cik Jelgava pašlaik ir pelēcīga un nepievilcīga, tik Talsu puse krāsaina un saistoša. Nedaudz vairāk to iepazīt jums palīdzēs ceļojuma apraksts par Talsiem un Valdemārpili, un kas zin, var būt arī jūs vairs nevarēsiet nosēdēt mājās, ja ir iespēja pašiem pabūt gan pie Bēthovena labākā drauga kapa,
kas atrodas gleznainā vietā, gan arī izpētīt Valdemārpils meža muzeja interesantās ekspozīcijas.
Jelgavā no zelta rudens vairs nav ne vēsts, taču, ja tomēr vēl vēlaties izbaudīt patīkamu ceļojumu zeltainu un sarkanu lapu ielokā, varat doties nelielā, bet interesantā izbraucienā uz Talsu pusi.
Viens no pirmajiem objektiem, ko jums vajadzētu aplūkot ir Kuršu pilskalns Talsu ezera krastā. No tā jums pavērsies jauks skats uz pilsētu. Talsu pilskalns ir viens no varenākajiem Latvijā. Agrāk to mēdza saukt arī par Klosterkalnu. Kāda teika stāsta, ka pilskalna vaļņa augšā bijuši divi caurumi. Ja kādā no tiem ielaida pīli, tad pēc brīža tā iznāca ārā kalna pakājē, kur reiz bijušas dzelzs durvis. Aizbirušie dzelzs vārti esot redzami tikai tiem, kas Jāņu naktī pārģērbjoties par lāčiem un trīs reizes skrienot apkārt pilskalnam. Kas to izdarot, ieraugot zudušos vārtus un drīkstot ieiet pazemē nogrimušajā pilī. Pazemē šie drosminieki drīkst paņemt zelta biķeri. Tiesa gan, pēdējā laikā nav sastapts brašulis, kam būtu izdevies šādā veidā to iegūt.
Izbraucot no Talsiem Šķēdes virzienā, mēs drīz vien nokļūstam pie kādreizējā Talsu baznīcas mācītāja Kārļa Amendas kapa. Šis mācītājs ir bijis Volfganga Amadeja Mocarta bērnu audzinātājs un Ludviga van Bēthovena tuvākais draugs jeb, kā viņu dēvēja pats komponists, «īstais un sirsnīgais, mīļais, labais, cēlais draugs».
Bēthovens mācītājam, kas bijis teicams vijolnieks, dāvājis kvartetu Op. 18, Nr.1. Mācītāja kaps atrodas ļoti gleznainā vietā kalna galā. No tā ir redzams Mācītājmuižas ezers, kura krastos atrodas vairāki dižkoki. Šī ir lieliska vieta, kur pēc ilgākas sēdēšanas automašīnā var izlocīt kājas. Pašlaik Šķēdē ir arī vienīgais leprozorijs Latvijā.
Pēc pastaigas kāpjam atpakaļ automašīnā un turpinām ceļu, kas tālāk ved uz Valdemārpili. Makšķerniekus īpaši varētu interesēt Sasmakas ezers. Meža un dabas mīļotājiem būtu jāiegriežas Valdemārpils meža muzejā. Šis muzejs atrodas 19. gadsimta leprozorija (klīnika lepras slimniekiem) ēkā. Leprozorijs šeit pastāvēja līdz 1912. gadam. Pēc klīnikas likvidēšanas ilgus gadus ēkas stāvēja tukšas un pamestas, līdz tās tika piešķirtas Valdemārpils mežniecībai. Tolaik pašreizējā muzeja vietā atradās krūmos un zālē ieauguši mūri. 1952. gadā Valdemārpils mežniecības mežzinis Jānis Metuzāls sāka vākt pašreizējā meža un dabas muzeja ekspozīciju.
Pašlaik viņš vienlaicīgi ir gan muzeja īpašnieks, gan arī iekārtotājs, arhitekts, gids un ekspozīcijas kuplinātājs. Valdemārpils meža un dabas muzejs ir viens no diviem Latvijā esošajiem privātajiem meža muzejiem un pats vecākais šāda tipa muzejs valstī. Ap mežniecības ēkām ir valsts nozīmes dendroloģiskie stādījumi.
Pašlaik šeit ir iespēja aplūkot un izpētīt apmēram 200 svešzemju koku, krūmu un to formu, kā arī daudzus Latvijas augus, kas citur ir reti sastopami. Šeit atrodas arī vienīgais ozolu dzīvžogs Latvijā, kas pašlaik ir jau 40 gadu vecs, taču tas nesniedzas pat līdz pleciem. Tāpat var aplūkot arī savdabīgus, augsnes skābju izēstus akmeņus, kam ir ļoti interesantas formas.
Ieejot muzejā, apmeklētājiem ir iespēja izsekot cilvēka saskarei ar mežu gadsimtu garumā.
Sākotnēji tās ir medības, tad mežizstrāde, līdz beidzot cilvēks sāk arī mežu aizsargāt un atjaunot. No saimnieka interesantā stāstījuma iespējams uzzināt to, ka aļņi un mamuti ir dzīvojuši vienā laikā, tikai ragainie meža dzīvnieki ir spējuši izturēt visas grūtības un izdzīvot līdz mūsdienām. Daudziem jaunums var būt fakts, ka bebri ir spiesti ēst ne tikai tādēļ, ka moka izsalkums, bet arī tādēļ, lai varētu aiztaisīt muti. Bebriem, ja tie pastāvīgi negrauž koku, diennaktī zobi pagarinās par vienu milimetru, un, ja graužot zobi netiek novīlēti, tad drīz vien bebram ir jāstaigā ar vaļēju muti. Pārlieku garie zobi neļautu bebram ēst, tādēļ tas būtu nolemts nāvei.
Muzejā ir iespēja redzēt 1960. gada fotogrāfiju, kurā ir fiksēts mirklis, kad kāds Latvijas mednieks Limbažu mežos nošāvis leopardu. Kā vēlāk izrādījās, šis eksotiskais un skaistais dzīvnieks aizbēdzis no Gomeļas zooloģiskā dārza Baltkrievijā. Tāpat šeit var redzēt Latvijas lielāko pūpēdi, pirmos motorzāģus, kas ir deviņas reizes smagāki par pašreizējiem, milzīgus iršu un lapseņu pūžņus, kā arī uzzināt, ka šie visnotaļ interesantie kukaiņi savus mājokļus veido no pašu ražota zemas kvalitātes papīra. Var uzzināt to, kā uz kokiem veidojas vējaslotas un māzeri. Uzzināsiet arī, ka kokā var ieaugt praktiski jebkurš priekšmets, kā tas jau ir noticis ar kādu karaliika automātu un motorzāģa ķēde.
Muzeja otrajā zālē ir iespēja izpētīt dažādus aļņu, briežu un stirnu ragus. Ragi savu formu iegūst trijos mēnešos. Ragu augšanas laikā un arī turpmāko triju mēnešu laikā dzīvniekam tie ir viena no vārīgākajām un jutīgākajām vietām. Šajā laika posmā ragi ir apauguši ar ādu un tajos ir ļoti daudz asiņu.
Muzeja apmeklētājiem kā piemiņu ir iespējams iegādāties saimnieku gatavotas rotaslietas no ragiem.
Šis ir tikai neliels ieskats muzeja interesantajā ekspozīcijā, tādēļ vislabāk brauciet un skatieties paši. Pēc 1. novembra apmeklējumu ieteicams iepriekš pieteikt, zvanot Jānim Metuzālam – tālrunis 3276120.
