Šodien uz pirmo sēdi sanāks 7. Saeima. Drūmas sejas būs «Tautas kustības Latvijai» un Demokrātiskās partijas «Saimnieks» politiķiem, jo šīs partijas nav pārvarējušas 5 procentu barjeru, kaut 6. Saeimas vēlēšanās bija pirmie.
Šodien uz pirmo sēdi sanāks 7. Saeima. Drūmas sejas būs «Tautas kustības Latvijai» un Demokrātiskās partijas «Saimnieks» politiķiem, jo šīs partijas nav pārvarējušas 5 procentu barjeru, kaut 6. Saeimas vēlēšanās bija pirmie.
6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis nodos stafeti 7. Saeimai, un notiks jaunā priekšsēdētāja un prezidija vēlēšanas.
Visreālāk uz 7. Saeimas priekšsēdētāja posteni pretendē «TB» / LNNK pārstāvis Jānis Straume. Pārējās prezidija vietas iecerējuši ieņemt «Latvijas ceļa» («LC») un Jaunās partijas (JP) pārstāvji.
Valsts prezidents Guntis Ulmanis izvirzīs premjera amata kandidātu. Sākotnēji bija manāms, ka Ulmanis gatavojas nosaukt TP kandidātu Andri Šķēli. Taču «LC», JP, Latvijas sociāldemokrātu apvienība (LSDA) un arī Tautas saskaņas partija (TSP), kura gan spēlē nepiedalās, visai skaidri lika prezidentam saprast, ka nelaidīs pie valdības stūres Šķēles partiju. «Tēvzemieši» kādu brīdi neatklāja savas īstās domas. Sestdien beidzot arī «tēvzemieši» sāka runāt skaidru valodu paužot, ka atbalsta premjera amatam «ceļinieku» Vili Krištopanu, neatbalsta sociāldemokrātu piedalīšanos valdībā un grib, lai valdības koalīcijā iekļaujas arī TP. Pēc «tēvzemiešu» pauduma tapa skaidrs, ka ir iespējama nosacīti stabilas, nosacīti labējas vairākuma koalīcijas izveidošana ar TP, «LC», «TB»/LNNK un JP piedalīšanos, kā arī ar Krištopanu kā valdības galvu. «TB»/LNNK ir skarbi sacījuši, ka neatbalstīs valdību, ja to atklāti vai slēpti atbalstīs sociāldemokrāti. Šķēle varbūt paķircinās «LC», piespiežot «ceļiniekus» meklēt savās rindās kādu citu kandidātu premjera amatam.
Iespītēties un neiet nemaz valdībā Šķēlem nebūtu izdevīgi, jo tepat acu priekšā ir svaigākais vēstures piemērs, kas notiek ar opozicionāriem vai tādiem, kas nelaikā pamet valdību TSP un DPS.
Krištopans un četru partiju koalīcija tāds izskatās reālākais valdības modelis no loģikas viedokļa, taču politikā ne vienmēr viss notiek loģiski. Vēl jau savs vārds jāsaka prezidentam Guntim Ulmanim, un vienreiz savā karjerā viņš jau ir rīkojies dīvaini, nosaucot tāda kandidāta vārdu, par kuru jau iepriekš bija skaidrs, ka vairākuma atbalstu viņš negūs, proti, Andreju Krastiņu 5. Saeimas laikā.
Cik šāda «četru valdība» būs stabila, kā tā darbosies, pagaidām grūti spriest. Vismaz tuvākos divus vai pusotru gadu diemžēl vēl nebūs jārunā par normālu politisko cīņu, jo vēl ir palikuši trekni neprivatizēti lielo uzņēmumu kumosi. Partijas Saeimā daudz runās, kamēr kādā citā klusākā vietā pēc «shodkas» principa tiks dalīti labumi : trim lielajām lieli gabali, ceturtai mazajai mazāks gabaliņš. Acīmredzot drīz vien tiks atcelts, piemēram, tas enerģētikas likuma grozījums, kas aizliedza privatizēt HES kaskādes, augstsprieguma tīklus un pazemes gāzes krātuves. Šo grozījumu 6. Saeima iebalsoja priekšvēlēšanu kampaņas populisma trakumā, jo dabiski, ka vieglāk tautai iestāstīt, ka nevajag šādas mantas privatizēt, nekā pretējo. Briesmīgu traci apkārt un garām lielo uzņēmumu privatizācijai taisīs sociāldemokrāti, bet iekšā tajos un tuvumā šiem procesiem viņi netiks laisti. Vienīgais mierinājums ir tas, ka atlikušo lielo uzņēmumu pri-vatizāciju nekūrēs kāda viena partija, bet uzreiz veselas četras, kuras tomēr kaut cik skatīsies cita citai uz pirkstiem un tādas sevišķi baigas cūcības darīt neļaus.
Ne jau viss zīmējams drūmās krāsās četrās partijās, ja tās sabloķēsies, ir gana daudz spējīgu un gudru ļaužu, kuriem jau ir pieredze valsts vadīšanā. Kādi nu mums ir tie politiķi, ar tādiem jāiztiek. Paši vien esam viņus ievēlējuši. Daudzi no viņiem agrākos laikos ir taisījuši visai smagas kļūdas, tomēr tendence ir pozitīva, kļūdu ir aizvien mazāk, un valsts, kaut arī bezgala lēni, tomēr top sakārtotāka. Pretēji tām tendencēm, kas vērojamas Rietumeiropā, kur uzvaras gājienu nespēj vien beigt sociāldemokrāti, Latvijas vēlētāju vairākums priekšroku ir devis labējām partijām. Tas ir saprotami: mums ir pavisam cita ekonomiskā situācija, citas, vēl nenobriedušas un neatkopušās demokrātijas tradīcijas, galu galā arī sociāldemokrāti (tāpat kā liberāļi) ir citādi nekā rietumos. Pagaidām galveno lomu politikā spēlē personības, kas stāv sarakstu priekšgalā, nevis partiju politiskais virziens.
Tā sagadījies, ka varbūt pat ne Rīgā šodien risinās galvenie Latvijas notikumi, kuri var izmainīt uz vienu vai otru pusi mūsu valsts attīstību tālākā laika periodā. Vakar un šodien Briselē tiek lemts, kādā «priekškambarī»,«gaitenī» vai «ar kāju durvīs» nolikt Latviju uz sarunām par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tādu īstu domubiedru un draugu Latvijai nemaz nav daudz. Tikai Dānija un Zviedrija. Citas valstis visai skeptiski izturas pret straujas ES paplašināšanās idejām. Tas gan neattiecas tikai uz Latviju. Šo notikumu priekšvakarā kā liels nedraugs nule kā uzstājās bijušais Igaunijas ārlietu ministrs Ilvess, kurš izteicās, ka Igaunijai nevajag sevi dēvēt vis par Baltijas valsti, bet gan par Ziemeļvalsti, jo Latvija un Lietuva Igauniju diskreditējot. Acīmredzot «Igaunijas Birkavam» ļoti skaustu, ja arī Latvija nostātos uz vienas strīpas ar Igauniju. Gods kam gods citas Igaunijas augstās personas Ilvesu par šīm sentencēm ir norājušas.
Lielu triumfu no Briseles nav pamata gaidīt, taču, kas negadās!
