Reiz bija pasaule, kurā tehnika bija sveša un valdīja harmonija starp cilvēku un dabu.
Reiz bija pasaule, kurā tehnika bija sveša un valdīja harmonija starp cilvēku un dabu. Tā bija pasaule, kurā virmoja idejas par cēlu un gaišu nākotni, tomēr tās attīstījās pa zobratu un skrūvju ceļu.
Cilvēkam kļūstot racionālākam, pragmatiskais pasaules uzskats kļuva aktuālāks, tādēļ pasaule kļuva par lielu mašinēriju, kurā katrs cilvēciņš jutās kā gultnis lielajā civilizācijas ritenī. Laikam ejot, attīstījās zinātne un arīdzan tehnika sākotnēji kā liels palīgs cilvēkam.
Civilizācija turpināja savu attīstības gaitu līdz nāca katastrofu gadsimts. Pateicoties tieši zinātnes un tehnikas sasniegumiem, šim gadsimtam ir raksturīgas neskaitāmas globālas katastrofas, kurās upura loma atvēlēta cilvēkam būtnei, kas radījusi zinātni un tehniku, tādējādi kļūdama par tās vergu.
Kā zināms, viena no postošākajām katastrofām notika 1986. gadā, kad Černobiļas sprādziens nodarīja postījumus 100 Hirosimas atombumbu apmērā un pierādīja, ka milzīgas briesmas draud ne tikai no kodolieročiem, bet arī no daudziem civilajiem reaktoriem. 12 miljoni tāds ir cilvēku skaits, kurus tieši vai netieši skārusi Černobiļas traģēdija. Vēl tagad Ukrainā Žitomiras institūta izveidotajā muzejā mēs varam aplūkot šīs traģēdijas sekas divgalvainus teļus, kumeļus ar astoņām kājām, cūkas ar suņa spalvu, govis ar četriem ragiem, sivēnus ar diviem rumpjiem, bet vienu galvu…
Pēc šādām traģēdijām cilvēks parasti mēdz teikt, ka tā bija kļūda un nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtosies. Bet patiesībā tas bija brīdinājums par nākamo katastrofu iespējamību.
Mūsu tehnokratizētajā gadsimtā atomkatastrofas nebūt nav vienīgais drauds cilvēcei. Vides piesārņojuma pamatā ir ķīmijas kā zinātnes sniegtās iespējas. Tiek ražoti vairāki miljoni ķīmisko vielu, no kurām aptuveni 250 tūkstoši ir toksiskas un pieci līdz desmit procenti no tām spēj izsaukt mutāciju. Pēc ANO ekspertu vērtējuma tikai no lauksaimniecībā lietotajām ķimikālijām pasaulē ik gadu saindējas apmēram miljons cilvēku.
Attīstoties industralizācijai, aktuālāka kļuvusi ķīmisko atkritumu radītā problēma. Rūpnieciskie avoti galvenokārt izmet tieši tos sārņus, kas ir viskaitīgākie cilvēka veselībai, proti, svina putekļus un indīgās gāzes. Izgāztuvēs regulāri un nekontrolēti tiek ievests milzīgs daudzums ķīmisko atkritumu, kas neatgriezeniski saindē vidi.
Viskaitīgākās rūpniecības nozares ir saistītas ar naftas, akmeņogļu un gāzes pārstrādi. Šo dabas resursu pārstrādes rezultātā atmosfērā nokļūs indīgās gāzes, kas noārda ozona slāni. ANO apkārtējās vides programmas prognoze paredz, ka līdz 2000. gadam ozona slānis samazināsies par 5-10 procentiem, kas vairos saslimstību ar ādas vēzi un citām slimībām tas nozīmē, ka būs 300 tūkstoši slimnieku vairāk ik gadu. Bez tam rūpniecības izdalītās gāzes oglekļa dioksīds, metāns un hlorfluorūdeņraži veicina klimata maiņas un siltumnīcas efekta tuvināšanos.
Cilvēka prātam bieži vien nav aptveramas visas šīs globālās pašiznīcības tendences, tādēļ dažu dabas draugu organizāciju izmisīgie saucieni pēc radikālām pārmaiņām tiek absorbēti ar fanātisku zinātnieku un tehnokrātu neskaitāmajiem argumentiem.
Visdīvainākais laikam ir tas, ka cilvēks nemēģina zinātnes un tehnikas radītās iespējas pakļaut tieši savām vajadzībām, bet pretēji aizvien biežāk ērtību labad radītājs pakļaujas pašizgudrotajam krāmam. Pašlaik zinātnes un tehnikas attīstībai vairs nav iespējams izsekot, jo tā progresē spontāni, degradē cilvēciskās vērtības. Šādai zinātnes un tehnikas lēcienveida attīstībai īpaši grūti ir piemēroties emocionāliem cilvēkiem, kuru morālās vērtības neiederas šajā kibernetizētajā un sinhronizētajā pasaulē, kur dominē tikai racionālais un ar roku taustāmais.
Mūsu sabiedrības cilvēkam kļūst gandrīz neiespējami turpināt sevi nākotnē, jo starp tagadni un nākotni rodas grūti pārvarama plaisa. Informācijas daudzums un ātrums pasaulē nemitīgi palielinās. Pasaule un cilvēks tajā tiek pakļauts informācijas lavīnveida spiedienam, kas reizēm robežojas pat ar garīgo terorismu.
Bieži zinātnes un tehnikas sasniegumi tiek idealizēti, bet reti tiek uzsvērts to neatgriezeniskais ļaunums. Tieši tehnikas nepilnību dēļ ir notikušas neskaitāmas katastrofas. Nereti par šo katastrofu iemeslu tiek minēts par astoto pasaules brīnumu pasludinātais dators. 1996. gada vasarā tieši datora kļūdas dēļ Japānā saskrējās divi ātrvilcieni. Šī negadījuma rezultātā 65 cilvēki gāja bojā, bet 450 guva smagus un vidēji smagus ievainojumus.
Cilvēks būvē lietas, par kurām viņš iespējams saņems apbalvojumus, bet, ar kuru sekām jācīnās būs viņa bērniem protams, ja tādi bērni maz varēs vēl būt..
