1951. gadā celtais tilts pār Driksu, tāpat kā 1950. gadu sākumā uzbūvētais Lielupes tilts, prasa nopietnu remontu – secinājuši Rīgas Tehniskās universitātes Transportbūvju institūta darbinieki.
1951. gadā celtais tilts pār Driksu, tāpat kā 1950. gadu sākumā uzbūvētais Lielupes tilts,
prasa nopietnu remontu – secinājuši Rīgas Tehniskās universitātes Transportbūvju institūta darbinieki, kas šogad oktobra beigās apsekoja Driksas tilta konstrukciju stāvokli un vizuāli aplūkoja arī 1986. gadā pēdējoreiz ar slodzi pārbaudīto Lielupes tiltu.
Peldus, ar virvi, ar laivu, ar plostu, ar prāmi, pa koka, akmens vai betona tiltu viss atkarīgs no pāri tikšanas vietas, laika un «notes». Katrā ziņā, ūdeņu šķērsošanas iespēja kopš vēsturē atminamiem laikiem bijis izdzīvošanas stratēģijas centrālais punkts.
Katram plostam savs laiks
Pēc Ģ.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā atrodamajām ziņām, 17. gadsimta otrajā pusē pār Driksu cēlušies ar tauvu plostu. 18. gadsimtā pār Driksu jau pacēlušies koka tilti, kas gan bija bieži jāmaina, jo sapuvuši vai arī tos aiznesuši pavasara ledi. 19. gadsimta vidū uzcelts jau visai stabils koka tilts, ko sargājuši trīs «ledlauži» (izciļņi ledus spiediena aizturēšanai).
1882. gada pavasarī inženieri izpētījuši tiltu un secinājuši, ka tas absolūti neder ekspluatācijā, tādēļ tā paša gada sākumā Jelgavas Dome nolēma par saviem līdzekļiem uzcelt pagaidu tiltu. Dažus gadus vēlāk pavasarī bijusi reti liela ledus iešana. Sasaukti policisti, strādnieki un ugunsdzēsēji. Viņu uzdevums bija turēt virves, kas lielā skaitā abās pusēs piesietas pie tilta. Pilsētas pusē turētāju esot bijis daudz, bet pavisam maz tilta galā uz salas. Cilvēki negribēja palikt atgriezti no pilsētas, ja tiltu neizdosies noturēt. Tā arī notika, ledus tiltu aiznesa sev līdzi, bet sadragātās atliekas tika izmestas krastā jau aiz pilsētas robežām.
Pēc šī notikuma Dome nolēma celt dzelzs un akmens tiltu, kura būvniecību pabeidza 1890. gadā. Šis tilts nostāvēja līdz pirmajam pasaules karam, kad 1915. gada augustā cara karaspēks atkāpjoties to nodedzināja.
Neilgu laiku pēc tam kalpoja vāciešu celtais pagaidu tilts, bet tad uzcēla jaunu no koka ar dzelzs stiprinājumiem.
Ķeizars saņem modeli
Tilta celtniecības darbus pabeidza īsi pirms Vācijas ķeizara Vilhelma II vizītes Jelgavā. Vizītes mērķis bijis pieņemt parādi un izdalīt dzelzs krustus saviem karavīriem par to, ka kārtējā teritorija ir nonākusi Vācijas pakļautībā. Ceļā no Austrumprūsijas virspavēlniecības galvenās nometnes Vilhelms II augstāko virsnieku pavadībā ieradies Jelgavas stacijā, kur pārlaidis nakti savā guļamvagonā. Nākamajā rītā ķeizara automobilis no Jelgavas stacijas 12 automašīnu pavadībā devies pāri Driksas tiltam. Divi virsnieki par godu šim notikumam Vilhelmam II pasnieguši Driksas tilta modeli. Iespējams, šī notikuma sakarā jaunais tilts pār Driksu dabūjis Ķeizara tilta vārdu.
Šis tilts, salīdzinot ar iepriekšējiem, piedzīvoja visilgāko mūžu, līdz 1937. gadā tā vietā uzcēla jaunu. Lai nepārtrauktu satiksmi, blakus uzcelts pagaidu tilts. Vecais tilts pēc nojaukšanas nonācis praulos un malkā, bet cara laikos būvētos tilta balstus izmantoja jaunā tilta vajadzībām.
Tilts Latvijas progresam
Rīgas Jelgavas maģistrāle ar tās tiltiem pār Lielupi un Driksu jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā tika atzīta par svarīgu posmu ceļā uz valsts progresu un saimniecisko labklājību. Kad 1926. gadā būvētajā Lielupes tiltā 1938. gadā tika konstatētas plaisas, valdība nekavējoties izlēma par jauna tilta būvniecību. Būvdarbi sākās 1939. gada 1. jūlijā, bet jaunā delzsbetona tilta svinīga atklāšana notika 2. decembrī.
Valsts karogiem un mētru vijām rotāto tiltu atklāja toreizējais satiksmes ministrs B.Einbergs, bet svētību deva mācītājs Krauklis. Runās tikusi uzsvērta tilta funkcionālā nozīme.
Lielupes tilta atklāšanas svinību noslēgumā tika apbalvoti tā būvētāji. Tilta projekta autors inženieris K.Gailis saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Inženieri K.Podnieks un P.Ulmanis saņēma ordeni «Atzinības Krusts», bet A.Razuma firmas ilggadējiem meistariem A.Zirdziņam, E.Vēciņam, J.Bīriņam un E.Elsim tika šā ordeņa goda zīmes.
1944. gada vasarā Lielupes tiltu, tāpat kā tiltu pār Driksu, saspridzināja.
Iet un braukt vēl var
Par pašreizējā 12 metrus platā un 61 metru garā Driksas tilta projektētājiem un būvētājiem nav ne ziņu muzejā, ne tehniskās dokumentācijas Domes komunālajā pārvaldē. Taču ir skaidrs, ka tas nokalpojis jau gandrīz 50 gadu un gan pēc teorētiskiem aprēķiniem, gan praktiskiem mērījumiem prasās pēc kapitālā remonta.
1986. gadā tagadējais Driksas tilts pirmoreiz pārbaudīts ar slodzi.
Kā liecina vēsture, šāda metode tiltu pārbaudē izmantota arī pirms simts gadiem. Toreiz (1890. gadā) īsi pirms Ziemassvētkiem uzbūvētā tilta celtspēju pārbaudīja 300 cilvēku uz ietves daļas un divas lokomobiles, kuras četri zirgi vilka pa tilta braucamo daļu. Komisija atzinusi jauno tiltu par labi uzceltu un izturīgu.
1986. gadā pārbaudes nolūkā uz tilta uzbrauca sešas kravas mašīnas, katra 18 tonnu smaga, un tika fiksēts tilta ieliekums.
No tās ielieces nav ko baidīties, bet jābaidās, lai stiegrojums nesāktu rūsēt. Tieši tāpēc tiltam ir jātaisa kapitālais remonts, un steidzīgi, atzīst Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Transporta būvju institūta docents Gunārs Šmits.
Lai arī tilta loks ir lēzens un pat nenoslogots tas izskatās ieliecies, Gunārs Šmits šādu situāciju neuzskata par bīstamu:
Iespējams, ka balsti ir mazliet paslīdējuši, bet tas noticis jau drīz pēc uzbūvēšanas. Pārbaudot ar slodzi, ieliece bija normas robežās. Arī šāgada oktobrī veiktajās pārbaudēs noskaidrojām, ka velves deformatīvie procesi ir apstājušies un nav vērojamas balstu nestabilitātes pazīmes.
Efekts nelikvidē defektu
Naudas trūkums ir cēlonis daudzām likstām, taču saka arī, ka skopais maksā divreiz. Deviņdesmito gadu sākumā Driksas tiltam veikts tikai kosmētiskais remonts un vainas daļēji nomaskētas, tomēr 1992. gadā izdarītajā atkārtotā tilta pārbaudē RTU speciālisti nepārprotami konstatējuši, ka tādējādi novērsta tikai daļa trūkumu. 1992. gada ekspertīzē konstatēts, ka nav novērsti bojājumu galvenie cēloņi un daļa remontdarbu izpildīti tehnoloģiski neparteizi.
Tilta hidroizolācija ir bojāta. Tas nozīmē, ka virsmas ūdeņi daļēji filtrējas caur balstu ķermeņiem, veicina betona karbonizāciju un pēc tam arī stiegru rūsēšanu.
Karbonizācija ir process, kas satrauc būvētājus visā pasaulē. Tika uzskatīts, ka betons, jo vairāk mirkst, jo cietāks paliek, tomēr gaiss un ūdens kļūst arvien piesārņotāki ar dažādām ķīmiskām vielām un to ietekmē betons karbonizējas kļūst trausls, uzburbst, laiž cauri mitrumu.
Driksas tilts ir pietiekami plats, lai hidroizolāciju varētu atjaunot, tikai daļēji ierobežojot transporta kustību, – uzskata Gunārs Šmits un piebilst, ka šādas neērtības nedrīkstētu būt par iemeslu tilta kapitālā remonta atlikšanai.
Tiltu vēl ir par maz
Ja arī Driksas tiltu tuvākajos gados izdosies saremontēt, vēl lielākas problēmas varot rasties ar tiltu pār Lielupi. Būdams līdzīga vecuma un viena laikmeta produkts, tas arī ir tuvu pirmsavārijas stāvoklim. Taču Lielupes tilts ir šaurāks un kapitālā remonta gadījumā tas satiksmei noteikti jāslēdz.
Tad pilsēta ir paralizēta, spriež Domes arhitektūras un pilsētbūvniecības nodaļas galvenais inženieris Jāzeps Cimoška. Pilsētas ģenerālplānā ir plānots Loka maģistrāles turpinājums: pāri Kalnciema ceļam, Lielupei, Driksai, uzbūvējot tā dēvēto Ziemeļu tiltu, tad tālāk gar pilsētas attīrīšanas ietaisēm, pa Atmodas ielu līdz Dobeles šosejai, kur noslēgtos Ziemeļu apvedceļš.
Jāzeps Cimoška apvedceļu un vēl vienu tiltu uzskata par Jelgavai un visai valstij svarīgām būvēm. Tās dotu iespēju saremontēt pašreizējo Lielupes tiltu, lai, nedod Dievs, nenotiktu kāda avārija, un arī novirzīt tranzītu Liepājas virzienā ārpus pilsētas. Cik tādas būves varētu izmaksāt? Aptuveni 10 miljonus latu, lēš speciālists. Esot jau iesniegts Satiksmes ministrijai pieprasījums pēc investīcijām. Tagad atliek gaidīt jauno valdību ar tās prioritātēm.
_______________
Paldies muzeja speciālistiem Andrejam Dābolam un Inesei Stikutei par palīdzību raksta tapšanā.
