Ir apritējis 80 gadu kopš Latvijas valsts dibināšanas. Mums pāri ir gājušas visādas vētras tiešā un pārnestā nozīmē.
Ir apritējis 80 gadu kopš Latvijas valsts dibināšanas. Mums pāri ir gājušas visādas vētras tiešā un pārnestā nozīmē. Mēs esam stipra tauta visu esam izturējuši.
Es gribu izteikt savas domas par svētku svinēšanu atmodas laikā, tas ir pēc 1990. gada, kā arī nedaudz atminēties 1935. un 1940. gadu.
Piecdesmit gadu ilgais okupācijas laiks ir darījis savu, ienesdams Latvijā vienaldzību. Vislielākais pienākums tagad ir ģimenēm un skolām: jāstāsta jaunajai paaudzei un jāmāca, ka šī zeme, kur mēs esam dzimuši, auguši un skolojušies, ir vienīgā virs zemes, kur ir mūsu Mājas manas un tavas Mājas. Tikai šeit runā mūsu dzimtajā latviešu valodā. Kas izbaudījis dzīvi svešumā, trimdā, lēģeros, tam patriotisms nav jāmāca. Tas viņā iesakņojies uz mūžu.
Bet cik nepatīkami ir skatīties, kā svinīgajos pasākumos uzvedas tie nedaudzie skolu jaunieši, studenti, kuriem ir likts atnākt pie pieminekļa. Viņi smejas, grūstās, pat Valsts himnu dziedot, nespēj nostāvēt mierā. Šīsdienas cilvēkos mīt milzīgs cieņas trūkums. Apskatieties apkārt veikalu skatlogi dekorēti tik nabadzīgi, daudzu māju apkārtne ir briesmīga. Un kāda ir attieksme pret karogu? Ne jau aiz nabadzības, bet aiz slinkuma un nevīžības dažs karoga kāts līdzinās sētas mietam.
Es ceru, ka ar laiku viss normalizēsies un svētki būs kā agrāk, trīsdesmito gadu otrajā pusē.
Es toreiz dzīvoju tēva mājās Jelgavas apriņķa Tērvetes pagastā. Mācījos Jelgavas 2. ģimnāzijā, jo pagasta skolu jau biju pabeigusi. Pēc svinīgās daļas skolas lielajā zālē visi devāmies gājienā pa Lielo ielu (vēlākajos gados Vadoņa ielu) uz pils dārzu. Tirgus laukumā notika karavīru un aizsargu parāde. Gājienā bija skolu jaunatne, studenti, mazpulcēni, skauti visi formas tērpos, cepurēs, rokās lāpas, «ploškas». Vakarā pa Lielupi brauca kuģīši un laivas, pušķoti ar karodziņiem un ugunīm. Pašā vakarā bija balles un saviesīgi pasākumi. Neatceros ne kautiņus, ne skandālus, nebija policistu baru, ja tie arī bija, tad pa vienam un neuzkrītoši.
Tērvetes pagastā svētku organizētāji bija mani vecāki, mēs ar brāli bijām ar viņiem visur kopā. Tā kā tēvs bija aizsargu komandieris un pagasta vecākais, bet māte aizsardžu pulciņa priekšniece, darba bija ļoti daudz.
Priekšpusdienā tēvs pieņēma aizsargu parādi Dobelē, bet pusdienlaikā jau Tērvetē. Tērvetes pilskalnā jau no paša rīta vietējie aizsargi uzvilka valsts karogu, pie pagastnama bija parāde, kurā piedalījās skolēni, mazpulcēni, skauti, gaidas, aizsargi un aizsardzes. Kopīgais gājiens devās uz tautas namu, kur notika teātra izrāde vai koncerts, bet vakarā balle. To visu organizēja pagasta valde kopā ar aizsargu organizāciju.
Svētkos tika apbalvoti skolotāji, medicīnas darbinieki un citi ierēdņi. Vāca ziedojumus trūcīgiem, slimiem un veciem cilvēkiem. Šajos sarīkojumos neredzēju ne piedzērošos, ne kautiņus. Bijība, cieņa pret policistu, karavīru, virsnieku, aizsargu bija ļoti liela. Es, skolniece būdama, zināju, ka viņi ir tie uzticamākie, labākie, pie kā varu meklēt palīdzību jebkurā laikā. Viņi sargāja mūsu valsti, ģimeni un visu mūsu mieru.
Tagad man sāp sirds par to, kā tiek ķengāti un pazemoti policisti, karavīri, zemessargi. Par vismazāko viņu kļūmi visi masu informācijas līdzekļi ziņo vairākas dienas. Katram var gadīties nenovaldīt automašīnu un iebraukt grāvī, bet, ja tā gadījies, piemēram, policistam, tas tiek ziņots un ziņots ar visu viņa vārdu un uzvārdu. Bet cik jums ir izdevies presē izlasīt ziņu, ka tāds un tāds policists ir noķēris zagli, tāds un tāds zemessargs, robežsargs ir aizturējis nozagtu auto?
Protams, jāsoda arī policists un zemessargs par pārkāpumu, bet tas jādara savā iestādē, karaspēka vienībā, policijā, negraujot viņu cieņu. Vai tad, pastāvīgi bērnu sitot un kaimiņiem stāstot, cik viņš slikts, tas bērns kļūs labāks? Ja mēs necienīsim cilvēkus, kas mūs aizstāv un sargā, nebūs šīs valsts. Šīs valsts nebūs arī, ja mēs neiemācīsimies paši un neiemācīsim mūsu bērniem to mīlēt un cienīt.
Es domāju, ka ir jāpaiet zināmam laikam, lai no sirds tiktu svinēti svētki 18. novembris. Pirms daudziem daudziem gadiem Sibīrijā, gulagos, cietumos, Karagandas stepēs cilvēki šajā dienā klusi lūdza pie sevis: «Dievs, svētī Latviju!»
