Astoņdesmit gadu mūs šķir no neziņas un trauksmes pilnajām dienām, kad latvietis vēl nebija kungs savā dzimtajā zemē.
Astoņdesmit gadu mūs šķir no neziņas un trauksmes pilnajām dienām, kad latvietis vēl nebija kungs savā dzimtajā zemē. Šodien šā laikmeta paaudzei grūti iedomāties toreizējās Jelgavas seju. Tādēļ gribu no tām tālajām dienām uzrakstīt manas tēva atmiņas, kuras saglabājušās ģimenes arhīvā. Šo rindu rakstītājs bija iesaukts cara armijā un Jelgavā atgriezās 1918. gada jūlijā. Lūk, ko viņš rakstīja:
Tuvojoties vēsturiskājām novembra dienām, jelgavnieki par stāvokli frontē zināja tikai no dažādām baumām, jo toreizējais laikraksts «Dzimtenes Ziņas» bija ļoti virspusējs. Tas bija vienīgais latviešu laikraksts Kurzemē. Vācu okupācijas vara to izmantoja gūstekņu nometnēs, kur uzturējās latvieši kā aģitācijas līdzekli. «Dzimtenes Ziņas» beidza izdot 1918. gada 31. decembrī. 1917. gada augustā iedzīvotāju skaits Jelgavā bija pieaudzis līdz 15 tūkstošiem, bet ļaužu labklājība pasliktinājās. Pārtiku izsniedza uz kartītēm un ļoti maz. Cilvēki staigāja izsalkuši un skrandaini. Pilsētā bija tādas ielas, kurās nevarēja sastapt nevienu pretimnācēju. Garas namu rindas bija neapdzīvotas. Pretim neapdzīvotajiem namiem ielas un ietves klāja zāle. Tai pa vidu gāja kājceliņi un ratu iebrauktas sliedes. Pilnīgi pamesta bija Dobeles un Vaļņu iela. Pilsētā strādāja tikai daži nelieli rūpniecības uzņēmumi. Nodarbināti bija tikai aptuveni 400 strādnieku. Par padarīto darbu maksāja ļoti maz.
Priecīgāks smaids jelgavnieku sejās bija manāms 1918. gadā pēc vācu armijas lielajiem zaudējumiem sabiedroto frontē. Jelgavas avīze «Dzimtenes Ziņas» rakstīja: «Ej kur iedams, visur redzams pacilāts garastāvoklis, bet skaidri neviens nevar pateikt, kas būs nākotnē».
Pie Latviešu Lauksaimniecības sabiedrības nama Katoļu ielā 44 rudens vējos plīvoja liela izmēra karogs sarkanbaltsarkanā krāsā. Jaunas un dažādas grūti tveramas sajūtas pildīja visus šajā dienā.
Otrā dienā «Dzimtenes Ziņas» rakstīja: «18. novembrī 1918. gadā Rīgā pasludināta Latvijas valsts. Tas, ko latviešu tauta gadsimteņiem sapņojusi, tagad ir piepildījies. Imanta augšām cēlies no Zilā kalna. Latvijas valsts bija piedzimusi. Pēc neizmērojamas ciešanu nakts latviešu tautai atausa rīts.»
Sākās neatlaidīgs, grūts darbs. Tas bija jāveic jaunajai pagaidu valdībai ar Kārli Ulmani priekšgalā. Visātrāk bija jārisina pārtikas jautājums. Gribējās remdināt izsalkumu, ko izjuta ikviens.
Okupācijas varas dzelžainie groži novembra dienās jau jūtami atslāba. Jelgavas tirgū saradās veselas rindas «maiznieku» ar dažādiem maizes surogātiem. Sāka stipri pieņemties tā saucamā brīvā tirdzniecība. Bet cik tad toreiz varēja iepirkties lielais vairums iedzīvotāju, ja dienas alga bija divi trīs ostrubļi, un maize maksāja 2, sviests 7 ostrubļus mārciņā (1 mārciņa 400 g)! To laimīgo, kas bez kartīšu produktiem vēl varēja iepirkties tirgū, nebija daudz.
Pēc ražas novākšanas tirgū sāka parādīties arvien vairāk laucinieku iebraucēju no tālākiem apvidiem, sevišķi leišmales, jo tur bēgļi bija mazāk aizgājuši, vai to pat nebija nemaz. Šos iebraucējus, kas bija atveduši lētus un mazvērtīgus produktus, kā zirga gaļu, pašceptu dažāda labuma maizi, bietes un biešu lapas, apstāja pircēji jau ielās, pie kam tie stājās rindās un soļoja ratiem pakaļ. Bija gadījumi, kad laucinieki pievilka grožus stingrāk, un zirgi sāka tecēt rikšos. Tad pircēju «aste» skrēja teciņus līdzi, kamēr nonāca tirgus laukumā. Šādas ainas varēja vērot arī 1919. gada sākumā lielinieku varas laikā.
