Cik bieži mūsu dzīvē pienāk tādi brīži, kad ir vajadzīga palīdzīga roka un līdzcilvēku iejūtība visbiežāk, kad jācīnās ar dažādām sadzīves grūtībām.
Cik bieži mūsu dzīvē pienāk tādi brīži, kad ir vajadzīga palīdzīga roka un līdzcilvēku iejūtība visbiežāk, kad jācīnās ar dažādām sadzīves grūtībām.
Es biju aculieciniece kādas vecas, slimas māmuļas likstām sakarā ar pensijas saņemšanu Jelgavas galvenajā pastā. Jā, no juridiskā viedokļa pasta darbiniece rīkojās pareizi. Taču no cilvēciskā…
Māmuļai nebija pieraksta pasē. Bet viņai līdzi bija mājasgrāmata, kur viņa pierakstīta visu savu garo mūžu.
Taču, redz, šādā gadījumā vajag atļauju no sociālās apdrošināšanas filiāles, izziņu, ka viņa var saņemt pensiju.
Ak, šīs izziņas un papīru plūdi…
Un tā, māmuļai, kurai katrs solītis ir grūts, pa slideno, apsnigušo ielu ir jātipina līdz sociālās apdrošināšanas iestādei, jākāpj pa slidenajām kāpnēm, jāmeklē norādītā istaba, lai saņemtu šo tik nozīmīgo izziņu. Māmuļai rokas trīc, augums sagumis ir taču jau deviņdesmit.
Man to visu redzot, birst asaras. Ņemu māmuļu aiz rokas un soli pa solītim velkamies pa ielu uz iestādi, kur jāsaņem tik vajadzīgais dokuments.
Paldies sociālās apdrošināšanas filiāles darbiniecēm, kuras ar lapinu smaidu un sirsnību šo izziņu ātri sagatavoja un izsniedza. Nē, nē, es nevainoju pasta darbinieci kārtībai ir jābūt.
Un tomēr, man šis gadījums lika domāt cik iecietīgi mēs esam viens pret otru? Cik daudz mūsu sirdīs ir palicis no atsaucības dzirkstelītes?
Z.Nordmane, Ozolnieku iedzīvotāja
P.S. Pasta priekštelpa, kurai cauri jāiet visiem, kam kāda darīšana pastā, ir vienmēr pustumsā. Daudz te staigā vecie un slimie cilvēki. Vai tiešām pasts nevar atļauties te kādu gaišāku lam-piņu?
