Grupas «Jumprava» koncerts 28. novembra naktī «Tonusā» savā ziņā bijusi naktskluba dāvana jelgavniekiem, jo šī ir viena no labākajām latviešu rokgrupām un koncertē ļoti reti, bet kvalitatīvi.
Grupas «Jumprava» koncerts 28. novembra naktī «Tonusā» savā ziņā bijusi naktskluba dāvana jelgavniekiem, jo šī ir viena no labākajām latviešu rokgrupām un koncertē ļoti reti, bet kvalitatīvi. Iespējams, ka honorāra ziņā «Jumprava» ir visdārgākā valstī.
Publika naktsklubā šo iespēju atbalstīja, jo «Jumpravas» koncertā «Tonuss» atkal bija pilns ar visdažādāko paaudžu faniem. Pirmajā daļā jaunā programma, otrajā «Šeit lejā», «Ziemeļmeita», «Šis ir mans auto», «Baltā», «Vēlreiz» un citi vecie hīti, kā vienmēr ar maziem, jauniem, improvizētiem pustonīšiem.
Jaunās grupas dziesmas tās ir kā atbalss 80. gadu romantiskajam tehnorokam modernākajā sintezatoru skanējuma konstrukcijā. Atbalsis no «Depeche Mode», «Ultravox» un «Duran Duran» laikiem ar laikmetīgo, melodiski dumpiniecisko sasaukšanos ar mūziku, kādu pazīstam «The Neon Judgement», «The Cassandra Complex», «Front 242», «Suede» vai «Garbage» izpildījumā. Tam visam cauri un pārsvarā «Jumprava» savā neatkārtojamībā.
Laikam joprojām tā ir vienīgā Latvijas rokgrupa, kuras sniegumā var baudīt trīs sintezatoru orķestri. Turklāt šis «sintī» skanējums neaprobežojas ar kailiem toņiem, bet izplūst pārsteidzoši bagātā skaņu paletē. Vienīgā ģitāra nebūt nav tikai ritma vai melodijas uzturētāja, tā it kā «diskutē» ar sintezatoriem žanra robežās.
«Jumpravas» sastāvā bija visi četri: Ainārs Ašmanis (Ašais) ar trim Aigariem Grāveru (Grāvi), Krēslu (Stīvo) un Graubu (Strēlnieku), kurš atrada brīvu brīdi no filmēšanas kaislībām. Protams, nebija ceturtā Aigara Voitišķa, kurš jau sen pilnībā ir «Lādezera» sirdī.
Pārrunājot dažādas lietas ar mūziķiem, no Rietumu «iekarošanas» jautājumiem nonācām līdz mūzikas baudīšanas tēmai, kurā jumpravieši atklājās ne tikai kā radītāji, bet arī kā patērētāji.
Nav slikti, ka, piemēram, «Prāta vētra» mēģina iekļūt Rietumeiropas tirgū, taču attiecībā uz «Jumpravu» neredzu tam jēgu, saka A.Grāvers. Nekad neesam tiekušies uz to. Katram savas lietas. Mēs spēlējam latviešu auditorijai. Sveša tirgus apgūšanā ir jāpieņem tā sistēma, un nepārprotami vajadzīga ideāla angļu valoda (valodas ziņā mūzikā ir pārāk maz izņēmumu, lai tos ņemtu vērā).
Gribu minēt par piemēru Krievijas vai Indijas mūzikas tirgu, saka A.Grauba. Tajā ir miljonāri un miljonu elki, kuriem absolūti nerūp, ko par viņiem domā Anglijā vai Amerikā. Tādai Spānijai arī ir savs tirgus. Un mums nekad nesaprast viņu vērtības. Viņiem savukārt neinteresē tas, ko respektējam mēs. Tāpat «Jumprava» pieder Latvijai.
Lai kā Madonnu reklamētu kā pasaules slavenāko, lai ko viņa nedarītu, tāda Madonna nekad nebūs tik ievērojama Indijā, prāto Grāvers. Tie mazāk pieminētie tirgi patiesībā ir šausmīgi lieli, par ko retāk kāds iedomājas.
Protams, ja kāds mums nomestu priekšā miljonu un liktu taisīt hītus, mēs varbūt padomātu, smejas A.Krēsla.
A.Grāvers bilst: Un arī tad tikai padomātu, varbūt pat neiesaistītos. Jo miljoni ir jāatpelna.
Ar to miljonu ir tā, humoru turpina A.Ašmanis, ja tev ir viens miljons, tu esi miljonārs, bet tiklīdz tu iztērē tikai vienu latu, tu vairs neesi miljonārs.
Miljons nekaitētu, secina Grāvis, bet man nav vajadzīga visu spēku atdošana kaut kādai Rietumu tirgus apgūšanai, kas reāli ir daudz grūtāk, nekā par to runā. Tur nevajag tādu «Jumpravu», kāda tā ir. Neesmu pārliecināts, vai ārzemēs mūs saprastu. Padomā, par ko dzied «Jumprava»! Viņiem to nesaprast…
Un galu galā vīriem jau labu laiku ir katram savs bizness, sava neatņemama vieta Latvijas mūzikā un tās vēsturē. Laikam gan priekš kam?
Vispār, izvairoties no garām runām, man šķiet, sportā NHL «topā» ir vieglāk iekļūt nekā mūzikas «topā», rezumē A.Grauba.
«Jumprava» pēdējā laikā kļuvusi visai elitāra komanda. Tās kvalitāte ir vienreizēja, bet koncerti tai pašā laikā ir liels retums. Turklāt pat festivālu klāstā mūziķi ir izvēlīgi. Šāgada «Bildēs» arī «Jumprava» nespēlēs.
Mūzika ir uz katra soļa, un tikai reti ir kaut kas tik īpašs un man personisks, ka tas aizrauj, prāto Grāvis. Mēdzu meklēt kādu disku vienas dziesmas dēļ.
Vai uzskati, ka mūzikas mirkļi tevi tāpat notver?
Nē, tam jānāk no paša. Tas stāvoklis dzimst manī, kas nosaka vēlmi pēc konkrētas mūzikas. Varbūt ar to mēs mūzikas radītāji esam savādākā un grūtākā situācijā nekā patērētāji.
Vai esi sastapies ar vilšanās sajūtu gribi dzirdēt kādu disku, bet, kad to atskaņo, izrādās, ka garām?
Man visu laiku liekas, ka tā īstā mūzika, ko vēlos, nav mājas kolekcijā. Tās nekad nav starp to visu, kas ir mājās. Esmu izlepis.
Kāda ir jūsu attieksme pret pašu radītu vecu dziesmu, kad to spēlējat pēc gadiem?
Kā ar vecu, labu draugu, komentē A.Krēsla. Satiekam un priecājamies, taču pārmērīga satikšanās arī nav vēlama.
Jā, ļoti veiksmīgs salīdzinājums, piekrīt A.Grāvers, kā ar vecu draugu. Un ja bijusi ilga prombūtne, ir ko pārrunāt.
Visbeidzot jāinformē, ka dziedošais un spēlējošais režisors A.Grauba turpina darbu pie savas filmas. Filmēšana iet uz beigām, un martā sāksies montāža. Taču gatava tā varētu būt tikai vasarā. Ne ātrāk. Turklāt vēl nav skaidrs, vai tās nosaukums būs «Neizlēmības cena», vai «Baigā vasara». Iespējama vēl cita versija. A.Grauba bilst, ka nosaukums vēl nav zināms. Interesanti, ka filmas finasējums pilnībā rasts Latvijas robežās. Ir gan privātais, gan valsts atbalsts, un nekas nav saņemts no ārzemēm. Tātad būs īsti latviska filma.
