Tas esot bijis 1958. gada nogalē, kad dažādu augstumu un garumu kāpnes pie tolaik svarīgām un ne vienmēr lemttiesīgām amatpersonām izkāpelējuši un tomēr atļauju saņēmuši.
Tas esot bijis 1958. gada nogalē, kad dažādu augstumu un garumu kāpnes pie tolaik svarīgām un ne vienmēr lemttiesīgām amatpersonām izkāpelējuši un tomēr atļauju saņēmuši, patriotiski noskaņoti latvieši nodibinājuši Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību. Tā tika rasta iespēja iet uz savu mērķi tīru un latvisku Latviju.
Gadu gaitā daudz kas mainījies. Taču Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība vienīgā legālā neprofesionālā biedrība ir saglabājusies. Laikam gan tāpēc, ka tās dibinātāji un biedri sirdīs nesuši Latvijas brīvvalsts kultūrpēctecības programmu, Pieminekļu valdes idejas, atraduši tādas darba formas, kas ļāvušas iet uz mērķi, kompartijas kabinetos sēdošajiem arī nepamanītā solī.
Par to visu, reizē izbaudot atkaltikšanās prieku, aizvadītajā piektdienā runāja Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības 40. dzimšanas dienas svinību dalībnieki Rīgā Reiterna namā. Biedrības valdes priekšsēdētājs Ojārs Spārītis pārskrēja visai biedrības vēsturei, atzīmēdams vien pašus nozīmīgākos datumus un notikumus.
Viss tā īsti sācies, kad 1958. gada 12. novembrī avīzē «Padomju Jaunatne» publicēts Viktora Grāvīša raksts par to, ka Latvijā ir vajadzīga novadpētniecības biedrība. Pirmie uz to atsaukušies Vladislavs Urtāns un Jānis Graudonis. Bet par biedrības organizēšanu LU Ģeogrāfijas fakultātē (tā devusi telpas) 27. decembrī jau sprieduši 16 cilvēku. 1960. gadā biedrības uzskaitē bijuši pāri par 2000 biedru, 1961. gada kongresā 150 delegātu lēmuši par biedrības uzdevumiem: apzināt vēstures pieminekļus, atrast tiem uzraudzītājus, uzskaitīt dižakmeņus, avotus, lielos kokus u.c. Bet 1969. gadā dabas un vēstures pieminekļu sargu vidū kompartijas funkcionāri ieraudzījuši buržuāziskos nacionālistus, tādēļ tās vadītājs Jānis Graudonis no amata atkāpies. Taču biedrība turpinājusi strādāt. Un, kā teica ilggadēja tās priekšsēdētāja vietniece jelgavniece Maija Kravinska, sirdī mitis prieks par uzdrīkstēšanos. Astoņdesmitajos gados kāds angļu laikraksts šo biedrību Latvijā atzinis pat par legālo opozīciju.
Biedrības aktivitāte sākusi pierimt astoņdesmito gadu vidū, sākoties dziesmotās revolūcijas vēsmām. Biedrībai kritiskā brīdī vadību uzņēmies Ilgvars Batrags. Tās dienas atcerēdamies, viņš vispirms esot prātojis, kas ir izdarīts, lai tagad nebūtu kauns atskatīties. Pats arī izlēmis biedrība nepazuda, tā palika un ir vēl tagad. Tas ir tas lielākais panākums.
Mēs viens otram uzticējāmies, sacīja Ilgvars Batrags. Un tāpēc šodien tā mīlīgi un forši sēžam viens otram blakus.
Mēs esam pārliecināti, ka biedrība arī turpmāk pastāvēs.
Un kā gan ne, ja pat 7. Saeimas deputāte Anna Seile, šīs biedrības «viszemākā inspektore», drošu prātu apgalvoja:
Mēs esam tie īstie! Ir daudz dažādu pieminekļu un dabas sargu, taču mēs esam īstie.
Runātāju dzimšanas dienā nebija sevišķi daudz, pavisam nebija apsveicēju «no malas». Kas cēlās kājās ko teikt, tas sacīja no sirds. «Mēs bijām un esam patiesu Latvijas patriotu apvienība.» «Kas vēl bez mums kopa Brāļu kapus?» «Vai cits kāds sekoja Brīvības pieminekļa sakoptībai?» «Mēs bijām, esam un būsim!» Un visu runas beidzās ar patiesu prieku par satikšanos kā paši smējās nebeidzamu izbučošanos.
Dzimumdienas dāvana bija pati kopā sanākšana, ko kopā sanākušie dāvināja cits citam un katrs sev. Bet visilgāk biedrību turējušie saņēma biedrības valdes Atzinības rakstu. Tajā ierakstīto biedrības valdes novēlējumu «Nebeidzamu dzīvesprieku un līdzšinējo ideālismu!» nu pēc patikšanas vai katru dienu varēs lasīt tās dibinātāji Jānis Graudonis, Kārlis Reimanis, Saulvedis Cimermanis, Viktors Grāvītis, Zaiga Kipere.
No Jelgavas Atzinības rakstu saņēma Imants Freidenfelds, Vladislavs Stafeckis, Valdis Āboliņš, Voldemārs Birznieks. Neveselajam un tāpēc mājās palikušajam Vilim Studentam domāto dokumentu saņēma viņa dēls Juris.
Bet mūsu novadā pavisam ir apmēram četrdesmit tādu īstu biedrības aktīvistu, kas, Jelgavas biedrības priekšsēdētājas Guntas Skulmes visādi atbalstīti, strādā kultūrvides sakopšanā un tūrisma attīstībā, lai mēs ar savu kultūras mantojumu varētu ieiet starptautiskā apritē. Seno muižu un piļu uzturēšana, vides sakopšana tas ir tikai viens no darba virzieniem. Top dažādi projekti, piemēram, ceļojoša izstāde «Zemgales novada baznīcas» un citi. Darbs nerimst.
Iedzēruši uz dzimšanas dienas tostiem, paklausījušies mūziku un padejojuši, kā arī arhitektes, jelgavnieces Liesmas Markovas vadībā iepazinušies ar Reiterna namu, jubilāri pamazām posās mājup. Ar pārliecību, ka priekšā vēl daudz nozīmīgu darba gadu. Vieni joprojām darbosies biedrības paspārnē, citi atraduši paši savu ceļu. Taču mērķis paliek vecais Latvijas dabas un pieminekļu aizsardzība. To, kam četrdesmit gadu pieredze ir plecos, no ceļa tik viegli nenostumt.
