Ir iestājies tāds drēgns, rudenīgs laiks – dzērves kliedz, atvasaru saucot, vien debesīs atsaucas putnu atbalsis – vasara pagājusi. Vējš vēl spēlējās ar pēdējām kokos palikušajām lapām un salti apņem visu zemi.
Kaut kur dziļi sevī šīs pārmaiņas nedaudz smeldz. Vairs nenāk sapņi par brīnišķīgajām un saulainanjām vasaras novakarēm, tāds dīvains vēsums pārņem šo mazo bērnu. Vien gribētos skriet līdzi tām sutīgajām, trakajām un piedzīvojumu pilnajām dienām.Jā, ir pienācis gada tumšākais laiks. Arī cilvēcei drūmāks prāts, tumšākas domas zogas, un iestājies tāds kā depresijas laiks. Tiek meklētas biezākas vējjakas, siltākas zeķes un vieta aizvējā. Dzirdamas bērna raudas. Satinis savas peciņas nodriskātā segā, viņš klīst caur tumsu, kas šķiet bezgalīga un sauc… Sauc… Vai dzirdi? Tam salst, taču neviens viņam nespēj palīdzēt, jo tas nav cilvēkbērns. Viņš nozaudēts ticis, nejauši izkritis no dvēseles.Tāds tukšums iezadzies manī. Skatos spogulī, bet neviens neliek sekot. Dīvainas sajūtas… Tu vari kliegt, bet tavi sapņi tev neseko. Aizver acis un sajūti, ka tas nav sapnis. Tikai es. Gluži viena.
