Tuvojoties apaļajai valsts jubilejai, noteikti slāņi aizrunājušies par nebrīvē smokošu padibeņu masveida amnestiju. Kaut kur otrā ešelona sestā plāna ierēdniecības rakstāmgaldos guļ daiļskanīgs cietumu reformas plāns pusmiljarda latu vērtē. Ilggadējs mācītājs publiski izrunājas, ka cietumnieki no ieslodzījuma būtu jāatbrīvo «ar visām tiesībām, dzīvokli, darbu». «Zeku» uzturēšana sabiedrībai ik gadu izmaksā vairāk nekā 32 miljonus latu.
Tik dažādi ir šie pretmeti, kas saistīti ar ieslodzījumu un sodu politiku Latvijā. Sabiedrība tiek biedēta, ka aiz augstajiem, dzeloņdrātīm daiļotajiem mūriem vārās īsta «bandītisma akadēmija», ko katrs šmurgulis vistu zaglis «absolvē» vismaz kā vidēja mēroga izsitējs, tādēļ laiks pievērsties «maigākiem» sodu veidiem un orientēties uz humānāku apstākļu radīšanu dažāda kalibra bandītiem gan kvadratūras, gan labiekārtojuma ziņā.Stulbākais ir un paliek fakts, ka līdzīgas rūpes par noziegumos cietušajiem netiek izrādītas vispār – ja vien vēl ir pie dzīvības, lai iet un kuļas paši. Deklasētie elementi «eiropeiskajā sabiedrībā» gan ir tie neaizsargātie nabadziņi, kuriem vajadzīga amnestija un viss jāpienes klāt pie cietuma vārtiem – gan darbs, gan jauna mājokļa atslēga. Citi lai sastrādā paši.Žēl, ka vara attapās tik vēlu un alternatīvos soda veidus par vieglākiem nodarījumiem sāka piemērot vien tad, kad liela daļa neceļos noklīdušās sabiedrības jau bija neatgriezeniski kriminalizējusies. Probācijas programmas ar nodarbināšanu vienkāršos darbos neapšaubāmi būtu daudz derīgāka alternatīva par dīku sēdēšanu cietuma mūros un veģetēšanu uz sabiedrības kakla. Bet, ja reiz konstatēts recidīvs, tad slēgta tipa cietumā sodam jābūt nevis kā dzīvei kazarmu režīmā ar saviem «likumiem», bet kā individuālai izolācijai. Lai nebūtu vēlēšanās tur atgriezties.
