Šonedēļ Jelgavas pilsētas Kultūras nams svin sava nama svētkus – 35. gadskārtu.
Šonedēļ Jelgavas pilsētas Kultūras nams svin sava nama svētkus – 35. gadskārtu.
Pēc maniem rēķiniem, svētku rīkotāji mazliet nokavējušies gadskārta bija pērnruden, jo namu atklāja 1962. gada 6. novembrī. Varbūt varēja vēl gadiņu paciesties un tad kopā atzīmēt 50. gadu jubileju, kopš Jelgavā ir šāda kultūras iestāde pilsētas Kultūras nams. Iespējams, svinībām ir arī citi iemesli, un ar savām piezīmēm netaisos rīkotājus kritizēt.
Toreiz no vecajām telpām kultūras nama vajadzībām pārbūvētās bijušās Hercoga Pētera ģimnāzijas sporta zāles pārnācām uz jauno, svaigo namu. Tā bija pati ievērojamākā jaunceltne II pasaules kara izpostītajā Jelgavā.
Sākumā pilsētas rīcībā bija viens no standartizētās padomjzemes tipveida projektiem. Par laimi tas nonāca tik enerģiska un radošas izdomas bagāta cilvēka rokās, kāds bija Jelgavas galvenais arhitekts Ādolfs Krūmiņš. Projekts tika tā pārveidots, ka sākotnējam tas vairs nemaz nelīdzinājās. Mainījās galvenās ieejas vieta, līdz ar ko citu plānojumu ieguva vestibils un pirmā stāva foajē. Par celtnes lepnumu kļuva lielā skatītāju zāle. Paplašinājumu ieguva skatuve ar oriģinālu proscēniju un gaismas tiltu. Skatītāju vietas uz slīpās grīdas. Eleganti puslokā balkona priekšpuse. Zālē kopā bija 800 sēdvietu. Tolaik daudzie apmeklētāji un viesi sajūsminājās par zāli.
Pats arhitekts nama būvēšanas laikā ārpus saviem tiešajiem pienākumiem bija starp celtniekiem un sekoja atbilstošai savu rasējumu pārtapšanai materiālā. Par viņa darba nozīmīgumu vēlāk varēja pārliecināties Šauļos, kur šāda ēka parādījās tipveida projekta variantā, kā mēdz teikt kā diena pret nakti.
Protams, gadu gaitā daudz kas mainījies un bez iekšējās pārbūves nav palicis neviens nama stāvs. Taču sākotne pieder arhitektam Ādolfam Krūmiņam, viņa idejai, fantāzijai un darbam. Šādā svētku reizē pat pienākums ir arhitektu publiski atcerēties, turklāt viņa darba līdzgaitnieki vēl dzīvo Jelgavā. Jāņem vērā, ka viņš bijis kā dadzis acī daudziem padomju un vienīgās partijas darboņiem. Tā iemesla dēļ līdz galam nezināmi palika arhitekta traģiskās bojāejas cēloņi un apstākļi. Tomēr tas nemazināja ļaužu pulku pie viņa šķirsta.
Kļūstot turīgākiem, pie kultūras nama ieejas vajadzētu piestiprināt arhitekta piemiņas plāksni. Tas būtu ne tikai nama darbinieku, bet pilsētas pienākums.
Guntis Krūmiņš, Jelgavas Kultūras nama darbinieks no 1956. līdz 1967.g.
