Tas nu ir Rundālē apstiprinājies Jelgavas rajona Zaļenieku pagasta zemnieku saimniecība «Vilciņi» par sasniegumiem augkopībā šogad saņēmusi konkursa «Sējējs» laureāta diplomu un prēmiju.
Tas nu ir Rundālē apstiprinājies Jelgavas rajona Zaļenieku pagasta zemnieku saimniecība «Vilciņi» par sasniegumiem augkopībā šogad saņēmusi konkursa «Sējējs» laureāta diplomu un prēmiju.
Oficiāli tā piešķirta saimniecības īpašniecei Rutai Burmistrei, bet īstie pelnītāji patiesībā ir trīs Ruta, viņas vīrs un māju saimnieks Vladislavs un dēls Arnis. Mūsu ciemu dienā gan vēl par uzvaru konkursa «Vilciņos» neko nezināja, toties tikko «uzvarēta» bija pēdējā biešu krava.
Mastā pie mājām karogs, virtuvē smaržo saimnieces ceptie pīrāgi. Šoruden beidzot būs pirmā brīvā sestdiena, kad ciemos atbrauks arī mazmeitiņa un Burmistri varēs svinēt ražas svētkus.
«Ar bietēm mums paveicās,»
saka Ruta, priecādamās, ka laiks ne augšanu, ne novākšanu nav sabojājis. Bet tā šajā saimniecībā varētu būt arī vienīgā «tīrā veiksme», jo pārējo ir noteikušas zināšanas un rūpīgs darbs.
Visa biešu audzēšana «Vilciņos» ir mehanizēta vispirms precīzā izsēja, tad noteiktā laikā un daudzumā apstrāde ar ķimikālijām, novākšana ar kombainu un visbeidzot pats saimnieks pie KamAZ stūres un uz cukurfabriku prom. Promvešanas laikā gan kāds auto esot jānoīrē papildus.
Jau tad, kad «Sējēja» žūrija vasaras sākumā ieradās «Vilciņos», cukurbietes bija apjūsmošanas vērtas bez nezālēm, precīzi apstrādāta ik lauka mala, ik stūrītis. Rudenī novāktas 42 tonnas no hektāra, izpildīti ar Jelgavas un Liepājas cukurfabrikām noslēgtie līgumi par 2500 tonnu sakņu piegādi.
Esam akcionāri abās cukurfabrikās. Arī piegādes līgumus noslēdzām abās tā ir lielāka drošība, skaidro Burmistri, kam saimniekošanas pirmajos gados ar līgumu izpildi bijusi arī rūgta pieredze un nācies ar izaudzēto puspasauli apbraukāt.
Šogad viss gājis bez aizķeršanās, pēc stingra grafika. Vienīgi pilnu norēķināšanos, kas zin, varēšot sagaidīt nākamā gada beigās, jo cukurfabrikās vēl pērnā gada produkcija glabājoties.
Labiem graudiem arī laba cena
Galvenā šīs zemnieksētas produkcija tomēr ir graudi, kas šogad audzēti 150 hektāros un devuši līdz šim neredzētas ražas.
Vasaras kviešu laukos novācām 5 tonnas no hektāra, ziemas kviešus 6,5 7 tonnas. Gandrīz visi graudi tika iepirkti valsts intervencē kā augstākās kvalitātes un par augstāko cenu, «Vilciņu» saimnieks atzīst, ka šī intervence bijis ārkārtīgi labs pasākums un cenas viņu pilnīgi apmierinājušas.
Protams, lai ar graudkopību varētu pelnīt, nepieciešamas augstas ražas, un Burmistri likuši lietā visas savas prasmes un līdzekļus. Laukos ir veikta augsnes kartēšana, un esot zināms, kas katram zemes stūrītim nepieciešams. Par daudz gan pie pašreizējām minerālmēslu cenām nevarot iedot, taču sabalansētībai arī ir nozīme, un kopumā «Vilciņu» laukos ar katru gadu zemes auglība uzlabojas. Otrkārt, protams, kvalitatīva sēkla tāda, kas dod pārtikas graudus ar pietiekami augsta satura un kvalitātes lipekli. Pērn lielākā daļa sēklas pirkta un sētas vairākas šķirnes, lai atrastu saviem laukiem piemērotāko. Šoruden ziemas kviešiem izvēlēts ‘Kozak’ un ‘Pamjati Fedina’, kas iesēti 110 hektāros.
Pēc Vladislava vērtējuma, zemniekus šogad iegāzusi mitrā vasara. Iepriekšējās bijušas sausas un līdz ar to «iemidzinājušas» priekšstatus par fungicīdu nozīmi, kas šovasar, slimībām strauji izplatoties, nepārprotami pierādījusies. «Vilciņos» kviešu sējumi ar fungicīdiem apstrādāti divas reizes, līdz ar to stipri pagarinājies augu veģetācijas laiks un iegūta augsta graudu kvalitāte.
Nekvalitatīvi graudi vairs nevienam nav vajadzīgi. Šogad jutām, ka draud briesmas, un iegādājāmies pārvietojamo kalti. Varējām vākt graudus pat ar 28 procentiem mitruma, arī šie izdevumi zemniekam acīmredzot ir attaisnojušies.
Jau ceturto gadu saimniecībā tiek izmantots intensīvās graudaugu tehnoloģijas neatņemams elements tehnoloģiskā sliede. Tā ir gan kārtība uz lauka, gan pārliecība, ka neviena josla nepaliks bez mēslojuma vai nemiglota.
No maizes pircēja par bankas klientu
Skatot meža strēlītes ielokā būvēto «līvānieti» ar tās vienkārši, bet tīri kopto pagalmu, saimniecības ēkām, tehnikas angāru, rindā saliktajām lauksaimniecības mašīnām un plašajiem laukiem visapkārt, ir grūti iedomāties, ka pirms septiņiem gadiem no tā visa vēl nebija absolūti nekā. Vladislavs pilsētā remontēja televizorus, Ruta strādāja celtniecības uzņēmumā par normētāju, bet Arnis vēl vidusskolas solā nebija izlēmis, ko darīs tālāk. Taču Rutai Zaļeniekos pienācās mantojums. Mājas bija nolīdzinājusi lielā meliorācija, bet zeme turpat vēl stāvēja. Tā gan piederēja vietējam sovhozam, kas to neparko negribēja tādiem lauku darbu neprašām atdot.
1991. gada 27. decembra pēcpusdienā klajā laukā tika atvesta, izkrauta un vienā naktī automašīnu starmešu gaismā samontēta Līvānu māja, kam bija lemts kļūt par jauno saimnieku apņēmības stūrakmeni.
Tagad, atceroties pirmos trīs gadus Zaļeniekos, Burmistri tos dēvē par katorgu. Strādājuši pāri saviem spēkiem. Dzīvojamo māju vajadzējis pabeigt, saimniecības ēku būvēt, laukus apstrādāt. Tas bijis laiks, kad vietējā veikalā pirkuši vienīgi maizi. Bet lauku apstrādei vajadzīgs traktors, un to bez kredīta nenopirkt.
Pirmo ņēmām Unibankā. Ar lielām bailēm. Par 85 procentiem. Pēc tam nodibinājās «Laukkredīts», kur bijām pirmie klienti no Jelgavas. Gāja smagi. Izstrādāju biznesa plānu rudens sējai. Kredītu piešķīra 1. novembrī. Kur nu vairs! Nolēmām ņemt pavasarī, bet pavasarī tie papīri vairs nederēja, jo nu jau bija ne rudens, bet pavasara sēja. Pamazām tomēr sāka iet arvien labāk. Tagad esam Unibankas klienti un ar kredītiem vairs nav problēmu. Arī firmas ir pretimnākošas, Vladislavs atzīst, ka aizņēmums zemnieku vienmēr mazliet tur sasprindzinājumā, bet vienlaikus ir arī lielisks ražošanas stimulētājs: netiksi galā nonāksi zem āmura.
Arī pieredzes trūkums var būt priekšrocība
Burmistru ģimenē prot novērtēt zināšanu nozīmi par to lieliski liecina viņu trīs bērni. Meita Ineta, kas nesen dāvājusi vecākiem jauko mazmeitiņu Klintu, ir beigusi LU Ģeogrāfijas fakultāti. Arņa dvīņubrālis Agris, iedams tēva pēdās, aizrāvies ar radiotehniku un tagad ir RTU maģistrs. Bet Arnis līdztekus darbam vecāku saimniecībā ieguvis bakalaura grādu LLU Lauksaimniecības fakultātē un šogad iestājies maģistrantūrā. Lielie biešu vākšanas darbi gan iekavējuši studijas, un šajās dienās ar fakultātes dekāni pārspriests, kā to varētu labot.
Arnis ir apķērīgs un mērķtiecīgs students, zina, ko grib, un to arī sasniegs, pārliecināta dekāne Dzidra Kreišmane. Viņa bakalaura darbs bija veltīts kviešu audzēšanas problēmām, un tagad viņš šo tēmu gatavojas turpināt.
Izklausās mazliet dīvaini, taču «Vilciņu» saimnieku sākotnējā lauksaimniecisko zināšanu trūkumā Dzidra Kreišmane saskata pozitīvu momentu:
Viņiem nebija kolhozu saimniekošanas pieredzes, un viņi pieņēma visu to jauno un progresīvo, ko Arnis «nesa» no universitātes mājās.
Pieminēdama pirmās brīvvalsts laikus, kad Latvijas panākumus lauksaimniecībā noteica arī zinātnes ciešā saistība ar praksi un tas, ka daudzi profesori teorijas pārbaudīja paši savās saimniecībās, Dzidra Kreišmane spriež:
Kāpēc gan ne? Vecāki ir pietiekami stipri, lai vadītu saimniecību, bet Arnim noteikti atrastos vieta universitātē. Arī attālums starp abām vietām nav liels. Tā varētu veidoties vēl viena saikne starp zinātni un ražošanu.
