Daļai jelgavnieku diemžēl ir jāatgādina, ka Jelgavā ir Sudrabu Edžus iela, nevis S.Edžus iela, kā to dažkārt apgalvo preses izdevumi un vairākas apdrošināšanas sabiedrības plakātos pie poliklīnikas sienas.
Daļai jelgavnieku diemžēl ir jāatgādina, ka Jelgavā ir Sudrabu Edžus iela, nevis S.Edžus iela, kā to dažkārt apgalvo preses izdevumi un vairākas apdrošināšanas sabiedrības plakātos pie poliklīnikas sienas.
Pagājušā gadsimta beigās daudzi latviešu rakstnieki, dzejnieki, sabiedriski darbinieki pieņēma pseidonīmus, kuros uzvārdus lietoja daudzskaitļa ģenitīvā, piemēram, Apsīšu Jēkabs, Āronu Matīss, Līgotņu Jēkabs. Tāpat ir ar Sudrabu Edžu. Latvietim ir kauns to nezināt un rakstīt tikai uzvārda pirmo burtu un vārdu.
Sudrabu Edžus īstajā vārdā ir Eduards Zilberts. Viņa mūžs sācies 1860. gadā Meņģelē un noslēdzies 1941. gadā Maskavā. Bet urna ar rakstnieka pelniem iemūrēta Raiņa kapu sienā.
Latviešu literatūrā viņš popularitāti guvis galvenokārt ar stāstu jaunatnei «Dullais Dauka». Latvijā par skolotāju viņš strādājis līdz 1906. gadam. Būdams aktīvs 1905. gada revolūcijas dalībnieks, glābies no soda ekspedīcijas un 1906. gada sākumā devies uz Krievijas vidieni, Baku, vēlāk uz Maskavu, Pleskavu, Petrogradu. No 1924. gada dzīvojis Maskavā, strādājis latviešu izdevniecībā un bijis uzticīgs padomju varai. Līdzās reālistiskiem stāstiem, episkiem dzejojumiem, poļu klasiķu Mickeviča, Slovacka, Senkeviča darbu tulkojumiem viņa spalvai pieder arī jūsmīgā patosā 1940. gada vasarā rakstītais dzejolis «Sarkanai Latvijai, Padomju dzimtenei». Tā rindas neapšaubāmi pauž Sudrabu Edžus simpātijas: «Tur, Rīgā, Padomjlatve dzimst! / Nē, vecā sirds, tā nava teika../ O, dzimtene, esi sveika!»
Nav ziņu, ka Sudrabu Edžum būtu kāda saistība ar Jelgavu. Nav Jelgavā vairs Leona Paegles, Andreja Upīša ielas. Vai nodeva padomju varas piemiņai būtu jāturpina Sudrabu Edžus ielā?
