Evija (Turpinājums. Sākums 10., 17. un 24. jūlija «Lācēna stūrī».) – Man visu ceļu likās, ka tā neiederas pušķī, taču tā vienkārši fantastiski izskatās pie tava apģērba.
Evija
(Turpinājums. Sākums 10., 17. un 24. jūlija «Lācēna stūrī».)
– Man visu ceļu likās, ka tā neiederas pušķī, taču tā vienkārši fantastiski izskatās pie tava apģērba.
Viņa pat nepaspēja pateikt paldies, kad no istabas iznāca starojoša Alise. – Mums jāiet, citādi vēl nokavēsim.
Ejot pa pilsētas ielām, Linda nemaz nejutās viena un atstāta, kā bija domājusi. Laimīgais pārītis nelikās traucēti un sarunājās ar viņu. Nonākusi draudzenes mājā, kurā notika baļļuks, viņa satika kādu meiteni, ar kuru bija sadraudzējusies vasaras nometnē. Visa pasaule, šķiet, lika viņai priecāties un aizmirst… Uldi. To viņa arī nolēma darīt. Uzmeklējusi Lauri, viņa tam jautāja: – Kur tad palicis tas čalis, ar kuru tu mani solījies iepazīstināt? Vai man vajadzēs šo vakaru pavadīt vienai?
– Kuru katru brīdi viņam jābūt šeit. Viņš teica, ka mazliet nokavēsies. Ja godīgi, viņš vispār negribēja nākt, bet, kad es pateicu, ka te būs arī kāda meitene, kas būs tikpat viena, viņš savas domas mainīja.
– Sveiki visapkārt! – Lindai aiz muguras atskanēja jautra balss, un gandrīz tajā pašā mirklī viņas priekšā nostājās gara auguma puisis ar tumšiem matiem.
– Tieši par tevi mēs pašlaik runājām. Tas ir Juris, – Lauris sacīja Lindai, – un tā ir Linda, – viņš teica savam draugam. – Tagad, kad savu savešanas misiju esmu beidzis, atstāšu jūs divatā. Ceru, labi pavadīsiet šo zvaigžņoto vakaru.
– Esmu par to pārliecināts, – droši teica Juris, skatīdamies Lindas zaļajās acīs.
Kad abi bija pavadījuši Lauri ar skatieniem, Juris sacīja: – Vai negribi kaut ko iedzert? Iesim pameklēt kolu!
Linda piekrita. Atraduši kolu, abi izgāja dārzā.
– Vai tev ir draugs? – pēkšņi ievaicājās Juris.
Nedaudz izbrīnītā Linda atcerējās Uldi. Lai arī viņa kopā ar Juri bija pavadījusi tikai kādas desmit minūtes, ne mirkli viņa nebija iedomājusies par Uldi. Nu viņš tai likās tāls, pa pusei aizmirsts murgs. Kopā ar Juri viņa jutās labi, un Lindai viņš iepatikās jau pirmajā brīdī. Tikko ieraudzījusi viņu, Linda saprata, ka viņiem ir kaut kas kopīgs. Juris bija tik draudzīgs un mīļš!
– Nē, nav, – atbildēja Linda.
– Es saprotu, ka šāds jautājums var likties dīvains, ja to uzdod pirmajās pazīšanās minūtēs. Pirms kāda laika man bija meitene, kurai, kā izrādījās, es nebiju vienīgais, bet viņa man patiešām patika. Tāpēc tagad mēģinu būt piesardzīgāks, – paskaidroja Juris.
– Skaidrs. Bet kā tu vari zināt, ka es nemeloju?
– Es to nevaru zināt, man atliek tev vienīgi uzticēties, bet tu neizskaties pēc tādas, kas melo. Man liekas, mēs esam sākuši risināt pārāk sarežģītas lietas. Labāk iesim dejot! – aicināja Juris, un viņi abi devās iekšā mājā.
Visu vakaru viņi pavadīja kopā. Nevienai meitenei nebija ne mazāko izredžu nocelt Lindai čali. Viņi patiesi bija iepatikušies viens otram. Arī Alise bija priecīga par savu draudzeni, jo nu viņu vairs nenomāca Lindas skumjais garastāvoklis. Pašā vakara karstumā, kad viņi abi dejoja, Linda klusi Jurim sacīja: – Man ļoti patīk tavas zilās acis.
– Man tavējās arī, – atbildēja puisis, – un man patīk ne tikai acis.
Linda pasmaidīja. – Iziesim ārā! – viņa sacīja, un abi, sadevušies rokās, pazuda no istabas.
(Turpmāk vēl.)
