Pēc vidusskolas beigšanas es un mani draugi sākām apspriest darba meklēšanu. Vairs nebija jāmeklē tikai vasaras darbs trim mēnešiem, bet gan kas nopietnāks. Visi zinājām, ka gribam pierādīt gan sev, gan saviem vecākiem, ka esam pieauguši un vēlamies savu naudu, nevis tikai iknedēļas kabatas naudu, ar ko nepietiek visām izklaidēm.
Arī, plānojot turpmākās studijas, daudzi pārceļas uz citu pilsētu, kur jāuzturas dienesta viesnīcā vai kopīgi ar draugiem jāīrē dzīvoklis. Lielākajai daļai studentu vecāki nevar segt visus tēriņus. Arī es vēlējos kopā ar draugiem pārcelties uz mūsu galvaspilsētu, lai mazāk būtu jābraukā un veiktu pozitīvas pārmaiņas savā dzīvē. Lai mācības būtu labāk apvienot ar darbu, izvēlējos studijas biznesa augstskolas «Turība» vakara nodaļā.Taču ne viss ir tik vienkārši. Apzinos, ka esmu tikai ceļā uz augstāko izglītību, un daudziem darba devējiem ir svarīgi, lai pie viņa strādā profesionālis, taču zinu – ja man dotu labu iespēju, es to izmantotu un censtos pierādīt savu varēšanu. Daudzi jaunieši savu aplamo izdarību dēļ jau ir likuši darba devējiem vilties, un līdz ar to uz mums skatās ar aizdomām. No vienas puses – ir labāk, ja cilvēks ir ar vajadzīgo kvalifikāciju, bet, ja ir iespēja nolīgt izdarīgu cilvēku ar ambīcijām, vēlmi mācīties, strādāt un izaugt darba vietā, kāpēc neriskēt un nenolīgt viņu par iespējami mazāku samaksu.Jā, šobrīd mūsu valsts ekonomikā ir tā saucamā krīze un štatu samazināšana, bet vai nav labāk pašam mēģināt kaut ko darīt lietas labā, nevis tikai runāt un pastiprināt depresīvo noskaņu? Sākumā jārūpējas par sevi, un lai tie, kuriem vieglāk ir čīkstēt, turpina to darīt.Esmu ambicioza, kā jau daudzi jaunieši, jo ir vēl jauni, taču savu mērķi gribu sasniegt. Iespējams, ka jomā, kur gribu strādāt, tiešām pati svarīgākā un būtiskākā ir darba pieredze, nevis tikai gribēšana. Mani interesē darbs birojos, dažādas prezentācijas, asistēšana projektos un tamlīdzīgi. Neuzskatu, ka esmu par maz noderīga, jo protu angļu, krievu un vācu valodas labā līmenī. Kā jau lielākā daļa jauniešu, protu strādāt ar datoru un uzskatu sevi par apķērīgu, atjautīgu. Domāju, ka esmu perspektīva un entuziasma pilna jauna studente. Taču diemžēl vēl neesmu atradusi darbu izvēlētajā sfērā. Zinu, ka varētu iet strādāt veikalā, salonā, bet tas nav mans aicinājums un nav vēlmes «iesēsties», lai vēlāk savā CV skaidrotu, ka vēlos īstenot savu mērķi. Sanāks tā, ka darba devējs, vadoties no manas pieredzes, uzdos jautājumu, kādēļ pēc veikala vēlos strādāt pie viņa. Tieši tādēļ es gaidu savu izdevību, savu iespēju pierādīt sevi, savas spējas.Es aprakstu šo man un maniem draugiem sāpīgo tēmu, lai iespējams kāds darba devējs aizdomātos, ka arī viņš reiz bijis jauns un arī viņam ilgi bija jācīnās par savu vietu. Kur gan lai jaunietis gūst darba pieredzi, ja nav nepieciešamās kvalifikācijas? Taču, no otras puses, ja ir izglītība, bet nav pieredzes, atkal «garām» – neesi derīgs! Kā tad lai iegūst vajadzīgo pieredzi un apvieno ar izglītību? Mēģiniet kādā no darba pārrunām iztaujāt jaunieti un likt saprast, ka, iespējams, varēsiet viņam dot darbu, ko viņš darīs no visas sirds un ar pilnu atbildības izjūtu.
