Sirmie tēvi, sirmās mātes, Dievu mīļi pielūgsim Lai vairs mūsu baltus jērus Melni vilki nenorej! Šajās decembra nogales dienās uz savu desmit gadu darbību atskatās Jelgavas novada politiski represēto apvienība «Staburadze».
Sirmie tēvi, sirmās mātes,
Dievu mīļi pielūgsim
Lai vairs mūsu baltus jērus
Melni vilki nenorej!
Šajās decembra nogales dienās uz savu desmit gadu darbību atskatās Jelgavas novada politiski represēto apvienība «Staburadze». Divi gadskaitļi: 1988. un 1998. Laika sprīdis, bet vidū tik daudz likteņu un dzīvību…
Laikam jau Dievs katram dod savu dzīvesspēka daļu. Sevi aizdedzinošiem un likteņa plosītiem mūžs arvien bijis īsāks. Un mēs, kas vēl dzīvi, klusi noliecam galvas, viņus pieminot.
1988. atmodas, cerību, uzdrīkstēšanās un tautas vienošanās gads. Diezin vai tas tāds būtu, ja vien pamatā tam nebūtu stipri un pamatīgi bruģakmeņi. Tie garu pusgadsimtu tika drupināti, skaldīti un nīdēti.
Cietākie un spītīgākie slīpējās, gludinājās un rūdījās, veidojot Atmodas atspēriena pamatu.
Šis pamats saistīts ar Kurzemes cietokšņa varonību, ar nacionālās pretošanās kustības nelokāmību, ar čekas pagrabos un Gulaga nometnēs ārdītu nepadevību.
1998. gads kad mainījušās Saeimas un valdības; kad tautai daudz solīts un maz iedots; kad Tēvuzemi draud saplosīt politiķu saujiņas varaskāre un savstarpējs naids; kad jau pieminēto bruģakmeni, kas cementēts tautas asarām un asinīm, un godu sāk mīdīt neslaucītas kājas…
Nupat arī represētie saņēma pazemojošu pliķi jautājumā par represiju sertifikātu apmaksu, kur varēja panākt pieņemamu risinājumu. «Latvijas ceļa» un sociāldemokrātu frakcijas sevi apliecināja kā bezgodīgus vārda neturētājus. Mūsuprāt, šie politiķi pelnījuši mūsu likteņmāsas Broņislavas Martuževas četrrindi:
Mēs nekritām, lai
augšāmceltos,
Nedz kritīsim, kad laiks būs
klāt,
Lai dižus vārdus bārstot velti,
Jūs varētu mūs daudzināt.
Mēs, politiski represētie, esam lepna cilts, kam nepiestāv ne nabagu dāvanas, nedz lūgšanas. Līdz pēdējam sirdspukstam esam un paliksim tautas gara, sirdsapziņas un goda aristokrāti. Mēs prasām tikai to, kas mums pienākas, un neko vairāk. Kaut vai tamdēļ, ka neviens cits jau neziedoja sevi mūsu Latvijas brīvības atgūšanai.
