LETA
Administratīvā apgabaltiesa šodien noraidīja Labklājības ministrijas (LM) ierēdnes Sandras Ruckas, viņas vīra Gunāra Rucka un meitas Kristīnes Ruckas sūdzību par obligātās vakcinēšanas prasību, aģentūra LETA noskaidroja tiesā.
Iepriekš tāpat lēma arī pirmā instance.
Apgabaltiesas spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas (AT) Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas.
Šī bija pirmā skatītā lieta par valdības ārkārtējās situācijas rīkojumā iekļauto pienākumu vakcinēties pret Covid-19.
Kopumā Administratīvā rajona tiesa ir saņēmusi vairākus simtus šāda veida pieteikumu. Veselības ministrija (VM) iepriekš informēja, ka līdz šim visi iesniegumi tikuši noraidīti.
Saskaņā ar Ministru kabineta (MK) rīkojumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu, no 2021.gada 15.novembra valsts un pašvaldību institūciju darbinieki un amatpersonas savus darba pienākumus varēja veikt tikai tad, ja viņiem bija vakcinācijas pret Covid-19 vai pārslimošanas sertifikāts. Turklāt, ja ja darba devējs bija informējis darbinieku, ka darba pienākumu veikšanai ir nepieciešams vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, tad darba devējs darbinieku varēja atstādināt no darba vai amata pienākumu veikšanas. Pašlaik vairumam profesiju Covid-19 drošības sertifikāta prasība ir atcelta.
VM norādīja, ka daudzi valsts un pašvaldību institūciju, tai skaitā kapitālsabiedrību, darbinieki un amatpersonas, nepiekrītot šādiem nosacījumam, iesniedza pieteikumus administratīvajās rajona tiesās. Pieteikumos viņi pauda nostāju, ka nosacījumi ir pretrunā Satversmē un starptautiskajos normatīvajos aktos noteiktajām viņu pamattiesībām, kā arī MK esot pārkāpis savas pilnvaras. Vienlaikus pieteicēji tika lūguši atlīdzināt viņiem nodarītos zaudējumus, ko pamatā veido atstādināšanas laikā negūtais atalgojums.
Visi līdz šim pieņemtie tiesas spriedumi paredz noraidīt pieteicēju pieteikumus. Spriedumos tiek konstatēts, ka rīkojuma izdošanas brīdī vakcinācija bija vienīgais veids, kā turpmāk novērst infekcijas nekontrolētu izplatīšanos, jo tā mazina inficēšanās un turpmāku SARS-CoV-2 vīrusa izplatīšanās risku darba vietās, novērš uzliesmojumus un nepieciešamību veikt pretepidēmijas, tai skaitā ierobežojošos pasākumus, kas traucē darba procesu norisi, kā arī novērš darbinieku prombūtni. Līdz ar to nav pamata atzīt, ka leģitīmo mērķi tikpat efektīvi varēja sasniegt ar citiem – mazāk ierobežojošiem – līdzekļiem, piemēram, attālinātu darbu vai testēšanos.
Pirmo šādu prasību iesniedza Labklājības ministrijas ierēdne Rucka. Kā Ruckas lietas spriedumā skaidroja Administratīvā rajona tiesa, prasība pret obligāto vakcinēšanos tika noraidīta, jo labums, ko iegūst sabiedrība, nosakot vakcinēšanās pienākumu, ir lielāks par personas tiesībām nodarīto aizskārumu.
Tiesa atzina, ka vakcinācijas pienākums, paredzot sekas neizpildes gadījumā, ierobežo privātpersonu tiesības uz privāto dzīvi un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, tomēr ierobežojums bijis nepieciešams sabiedrības kopējam labumam.
Izvērtējot lietas apstākļus, tiesa secināja, ka valdības rīkojumā paredzētais pienākums vakcinēties ir noteikts saskaņā ar likumu, tam ir leģitīms mērķis – neatliekama sociāla vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu, vienlaikus sabiedrības interesēs nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību un tas ir samērīgs, proti, likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti un nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, kā arī šo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Foto: pixabay.com
Reklāma