Dima un Artjoms mācās Jelgavas vidusskolā, kurā zināšanas apgūst, kā tagad pieņemts teikt, mazākumtautību bērni.
Dima un Artjoms mācās Jelgavas vidusskolā, kurā zināšanas apgūst, kā tagad pieņemts teikt, mazākumtautību bērni. Nākamajā mācību gadā viņiem jāsāk mācīties vidusskolas desmitajā klasē. Tajā saskaņā ar pēdējiem grozījumiem Izglītības likumā vismaz sešdesmit procentiem mācību priekšmetu jānotiek valsts valodā. Latviešu valodas zināšanu līmenis jauniešiem ir tāds, ka mācības nesagādātu grūtības. Tomēr zēni tāpat kā vairāki tūkstoši vienaudžu piedalās visos pasākumos, kuros protestē pret šo Izglītības likuma normu. Jaunieši to motivē vienkārši: neviens šajā demokrātiskajā valstī nav prasījis, vai viņi grib atsevišķus priekšmetus vidusskolā mācīties valsts valodā. Turklāt viņi vienbalsīgi apgalvo, ka mīl šo valsti, vēlas tajā dzīvot un nepieciešamības gadījumā aizstāvēt to pat ar ieročiem rokās. Puiši ir neizpratnē. Kā tad tā – pēkšņi no zila gaisa ir nokritis negribēts valsts garīgas apspiešanas mehānisms. Tā vien šķiet, ka Dimam un Artjomam sava “revolucionāru” loma tīri labi patīk.
Jauniešos klausoties, pirmajā mirklī šķiet, ka 1. septembrī viņiem, viņu vecākiem un mazākumtautību skolu skolotājiem pāri gāzīsies milzīgs pāridarījums un netaisnības akts. Bet ir apstāklis, kas netiek pieminēts, – Izglītības likuma grozījumi bija zināmi vismaz pirms pieciem gadiem…
Mazākumtautību skolu pedagogi vismaz Jelgavā apgalvo, ka nebūtu sagaidāmas tādas nepārvaramas grūtības, lai likumā noteikto prasību nevarētu izpildīt jau šogad. Jau tagad teju puse no visiem mācību priekšmetiem tiek mācīta bilingvāli vai tikai latviešu valodā. Protams, neviens jau nenoliedz, ka būs grūtības ar mācību līdzekļiem, to, starp citu, trūkst arī skolās ar latviešu mācību valodu. Tāpat ne visi skolotāji un bērni zina valsts valodu tādā kvalitātē, lai uzreiz tajā varētu mācīties, piemēram, matemātiku, fiziku vai ķīmiju. Tomēr jūtams, ka spriedze gan skolēnos, gan arī skolotājos ir saglabājusies. Par skolotājiem jasaka, laiks sagatavoties reformai bija pietiekami ilgs, bet skolēnu dumpīgais noskaņojums pilnā mērā ir uz pieaugušo sirdsapziņas.
Šis ir brīdis, kad spriedzes radīšanā un uzturēšanā visā, kas saistīts ar izglītības reformu, savu roku ir pielikuši tieši politiķi un viņiem pakļautais valsts aparāts konkrētu ierēdņu personā. Nacionālā bloka pārstāvji to darījuši, realizējot politiskos saviem vēlētājiem dotos solījumus. Bet nevar teikt, ka viņu oponentus no tā dēvētā kreisā bloka partijām ir vadījušas citas intereses. Tā ir viņu cīņa par politisko ietekmi pašreiz un nākotnē. Politiķus, kurus ielās var sastapt aurojošu bērnu pūļa priekšgalā varbūt vēl var saprast. Taču nav saprotama valsts izpildaparāta nekā nedarīšana un stoiciskais miers. Sak, pašūmēsies, un viss norims. Pieņems to kā neizbēgamu faktu. Citādi kā vien par neveiksmīgu strausa politiku to būtu grūti nosaukt.
To, ka Izglītības likuma pantus savā labā izmantos Latvijai nelojāli politikāņi un viņu ārzemju draugi, nebija nemaz tik grūti paredzēt. Kā jau minēts, vairumam mazākumtautību skolu mācības latviešu valodā nav nekas jauns, faktiski latviski tās notiek jau daudzus gadus. Tikai līdz šim nezin kāpēc par to nerunāja. Nav noliedzams, ka liela daļa krievu skolu pedagogu, kuru latviešu valodas zināšanas nav pietiekamas, līdz pēdējam brīdim cerēja, ka 2004. gada 1. septembris nekad tā arī nepienāks. Tas pienāks. Piekāpšanās politikāņu organizētiem mītiņiem šoreiz būtu signāls pašreizējās spriedzes eskalācijai.
