Turpinājums. Ceha izveidē Cenu pagasta Jaunbērzos iesaistīti SIA «Spartaks» strādājošie.
Turpinājums. Sākums 17. februāra laikrakstā.
Ceha izveidē Cenu pagasta Jaunbērzos iesaistīti SIA «Spartaks» strādājošie. Pārbūvēta grīda, ielikti pamati iekārtai, iebetonēti divi stabi, izrakta aka, sagatavoti sienās caurumi horizontālajiem balstiem. Vladimirs Jeršovs darba fronti vērtējis kā nelielu. Viņam kā darbu vadītājam solīts Ls 100 mēnesī, diviem strādniekiem –
Ls 50 – 60. 1995. gada martā nostrādātas kādas divarpus nedēļas.
V.Jeršovs lēš, ka kopā «Spartaka» vīriem samaksāti Ls 170 līdz 190. Paskaidrojumā teikts, ka pats viņš saņēmis Ls 55. Celtniecības materiāliem iztērēti Ls 70 līdz 100, transportam – Ls 100 līdz 120. Juris Jankovs par koka vārtu izgatavošanu un logu iestiklošanu saņēmis Ls 25. Vēl pirms tam demontētas bijušās kaltes iekārtas, iegūtas metāla konstrukcijas un metāllūžņi nodošanai, koka sijas.
G.Svikulis gan stāstījis, ka strādnieku algām iztērēti attiecīgi Ls 1612,40 un Ls 2480. Georgs Svikulis (pēc dēla domām, par domāšanu un plānošanu) algu saņēmis četrus mēnešus, katrā Ls 100. Lietā gan ir tikai viens orderis par Ls 100. Arī A.Strautnieks četrus mēnešus saņēmis pa Ls 100.
Īpašniekiem piemeties atmiņas zudums
Pareksa bankas pārstāvji ražotnē paveikto novērtējuši par pārsimts latiem. Taču reāli nav bijis ko aprakstīt (pirms saimnieciskās tiesas sēdes 1995. gada 25. maijā acīmredzot uz «Latvijas keramikas» līguma pamata «Konusa» manta aprakstīta par vairāk nekā 40 tūkstošiem latu). Nav bijis mantas, kaut prezidents uzskaitījis, ka bez «Latvijas keramikas» iekārtām Rīgas Robotu rūpnīcā par Ls 4500 iegādāta hidrauliskā prese un telferis, Ls 1500 samaksāts keramikas strādniekiem par mazo bumbu dzirnavām, Ls 1000 – par podnieka virpu, par Ls 144 pirkti oderējamie ķieģeļi, Ls 3000 atdoti par glazūru flīzēm, Ls 600 – par apdedzināšanas platēm utt. Tas gan nenozīmē, ka par visām summām ir arī attiecīgi dokumenti. Piemēram, Georgs Svikulis, saņemot mazās bumbu dzirnavas un podnieka ripu, meistaram Ls 2500 samaksājis bez ordera, jo «tai laikā tikai tā darīja». Kopš tā laika viņš kā speciālists, kas «Latvijas keramikā» nostrādājis ap 30 gadu, gan bija paspējis «aizmirst» meistara Gunāra uzvārdu, vēlāk piebilzdams, ka pensionārs esot jau miris.
Bet neba Georgam Svikulim vien piemeties atmiņas zudums. Arī apsūdzētais nereti teica, ka neatceras, kas noticis pirms pieciem gadiem. Neatceras, kā sauca cilvēkus, neatceras naudas summas.
Firmas iekārtas glabā savā īpašumā
Neba visas iegādātās iekārtas nogādātas Jaunbērzos. Georga Svikuļa privātīpašumā Ozolniekos glabātas mazās bumbu dzirnavas, podnieka virpa, glazūras, filtrpreses audums, apdedzināšanas plates, oderējamie ķieģeļi. Uz jautājumu par mantām «Konusa» īpašuma aprakstīšanas brīdī Guntis Svikulis atbild, ka bijušas mantu daļas, ko bankas pārstāvis acīmredzot uztvēris kā veselu mantu. Viņš neesot apgalvojis, ka par iekārtām ir samaksāts, bet uz jautājumu par vērtību norādījis uz «Latvijas keramikas» dokumentu par Ls 41502 vērtu iekārtu iegādi. Kāpēc nav aprakstīta Ozolniekos glabātā manta? G.Svikulis teic, ka par to esot informējis, bet aprakstītājus tā nav interesējusi. Kad tiesu izpildītāji ieradušies vēlreiz un atklājuši, ka «Konusam» nekādas mantas nav, viņš neesot bijis klāt. Georgs Svikulis uz jautājumu, kāpēc nav uzrādījis mantas Ozolniekos, lai atvieglotu dēla vainu, atbild, ka no tā visa stāvējis tik tālu, ka nav varējis iedomāties.
Guntis Svikulis iegādājies arī divas «Nissan Praire» automašīnas, ko sākumā reģistrējis uz sava,
tad – «Konusa» vārda. Pats to vērtību uzrāda attiecīgi Ls 2500 un
Ls 1500, bet lietas materiālos figurē Ls 2000 un Ls 500. Mantas aprakstīšanas dienā abas mašīnas bija firmas īpašumā un tikai 1995. gada 25. jūlijā pārrakstītas uz Andra Laškova vārda, pēc tam pārdotas. Apsūdzētais to pamatoja ar nenokārtotajām saistībām pret strādniekiem. Bet Cenu pagasta civilprasības pārstāve Velta Legzdiņa fiksējusi, ka, pēc lietas materiāliem, algā samaksāti tikai Ls 75 (neskaitot īpašniekus).
Tajā pašā laikā aprakstīta un izpārdota ne vien visa firmas «FABB» manta, mašīnu ieskaitot, bet arī tās vadītāja personīgais auto. Par Ls 6500 aprakstīta un aizvesta vērtīgākā Cenu pagasta Padomes manta, pat bērnudārza ledusskapis, mūzikas centrs, no pagasta rēķina noņemti ap Ls 26000.
Iekārtas laiž apgrozībā
Nav skaidrs, kāpēc par gandrīz Ls 10000 vērtām mantām Ozolniekos nav interesējusies izmeklēšana. Tiesa, tagad tās jau laistas apgrozībā un palikuši pārpalikumi. Daļa izejvielu un iekārtu nonākusi Maratam Kirilovam piederošajā Birzgales keramikas cehā Ogres rajonā. Apsūdzētais skaidro, ka tas izdarīts līdz ar kredītnepatikšanām pēc V.Šona un A.Dergača ierosinājuma. Mazās bumbu dzirnavas uz turieni aizvestas kā ieguldījums. G.Svikulis šai ražotnē iesaistījies kā algota persona («bija vienošanās, ka darbosimies kopā»). Dokumentu par izejvielu un iekārtu piegādi nav. 1997. gada vasarā Birzgalē, pēc vainīgā liecības, saražota produkcija par Ls 8500. Divas trešdaļas no naudas it kā pienākoties «Konusam». Taču G.Svikulis to neesot redzējis. Savstarpējo nesaskaņu dēļ pēc trim mēnešiem cehs pajucis un reizē ar to arī cēlais nodoms atpelnīt «Konusa» parādus.
Cenu pagasta pārstāvji nosacītajā «Konusa» filiālē Birzgalē nav ielaisti. No sastaptajām strādniecēm uzzināts, ka cehā strādā divi sargi un trīs strādnieki, divos darba mēnešos alga vēl neesot saņemta. Skaidrība par ražošanu un parāda atmaksas grafiku nav ieviesta. Iespējams, saistību grafiks bijis domāts acu aizmālēšanai, jo 1997. gadā bija gaidāma pret G.Sproģi ierosinātās krimināllietas izskatīšana.
Lietas gaitā neatbildēts palika jautājums par to, vai ar iegādātajām un «Latvijas keramikas» līgumā ietvertajām iekārtām varētu sākt ražošanu. Keramikas uzņēmuma bijušais prezidents J.Gasparenoks no vērtējuma atturējās. Faktiski mantas vērtību var noteikt tikai nozares speciālisti. Bet viņi, izņemot apsūdzēto, mantas aprakstīšanas reizē nav pieaicināti.
Grāmatvedi nevarēja atļauties!
Vai ik uz soļa šajā lietā iznāk sastapties ar vārdiem «dokumentu nav». Un tie nav dokumenti par dažiem latiem vai latu desmitiem. Tie ir latu simti, bet vēl biežāk – tūkstoši.
Pēc G.Sproģa domām, grāmatvede firmā būtu vajadzīga tad, kad sāktos ražošana («ja ir papīri, ko kārtot, var likt mapītē. Nekur nepazudīs, sakārtos»). Protams, kad sākušās «ziepes», sapratis, ka «zēnus vairāk vajadzēja turēt rokās». Savukārt prezidents grāmatveža un grāmatvedības iztrūkumu skaidro ar līdzekļu trūkumu («nevarējām atļauties, čekus krāvām kaudzītē un domājām, ka ar laiku sakārtosim»).
Tajā pašā laikā «Konusā» skrupulozi glabāti čeki par izlietoto degvielu, kas uzņēmumiem joprojām ir viens no vienkāršākajiem naudas norakstīšanas veidiem. Pēc tiem sanāk, ka nobrauktas gandrīz 3,5 tonnas degvielas.
Lietā figurē arī savulaik populārie naudas norakstīšanas akti, kas sastādīti par tirgū iegādātām lietām. Tā no Mintauta Buškevica par Ls 312 nopirkti aku grodi, no Mārtiņa Vilkārša – pieci elektromotori par Ls 250, logu stikli par Ls 75, no Mārtiņa Berlanda – glazūra, keramikas frites par
Ls 3000 un 3,5 tonnas profilēta dzelzs par Ls 525. Kultūras un mākslas cilvēki cita starpā nodarbojušies arī ar visai prozaiskām realizācijas lietām. G.Svikulis šajā sakarā kaut ko paskaidrot nevēlējās.
Savukārt Cenu pagasta Padomes ļaužu prātos vēl svaigā atmiņā G.Svikuļa vienīgajā pagasta apmeklējuma reizē pēc kredītu saņemšanas uzrādītie čeki par četru ādas portfeļu iegādi (acīmredzot katram firmas līdzīpašniekam!) katru simts latu vērtībā.
Skaidrotie naudas ceļi – apšaubāmi
Kredīta izgādātāji V.Šons un A.Dergačs Ls 28000 atlīdzību, protams, noliedz. Tā kā tolaik īstas nodarbes neesot bijis, bet pieredze un zināšanas par kredīta saņemšanas knifiem bijušas, konsultācijas nelieguši, izpalīdzējuši. Tā kā firma «Konuss» bijusi jauna, bet statūtkapitāls tikai Ls 100, kredītu saņemt nav iznācis vienkārši. G.Svikulis pēc tam izmaksājis pusdienas. Tas arī viss. Tiesa, vienojušies, ka strādās vienā komandā. No tā, pēc A.Dergača teiktā, gan nekas nav iznācis, jo «pasākums bija nereāls». Krimināllieta pret abiem izpalīgiem – V.Šonu un A.Dergaču – par naudas saņemšanas faktu par palīdzību G.Svikulim kredītu saņemšanā nozieguma sastāva trūkuma dēļ izbeigta.
Naudu neskaitot, līdzekļi it kā atpelnīšanas nolūkā ieguldīti citos «biznesos». Pa diviem lāgiem firmā «Rold Holding» ar V.Šona un A.Dergača starpniecību ASV ražotu bākuguņu un ekipējuma iegādei ieguldīti Ls 2000 un
Ls 13000. Tā kā viņi palīdzējuši izkārtot kredītus, uzticējies. Nekādu V.Šona solīto parādzīmju tā arī nav. Pēc firmas direktora Almanta Roņa tiesā nolasītās liecības iznāk, ka ar G.Svikuli vienojušies, taču viņam nav bijis naudas ko ieguldīt. V.Šons un A.Dergačs naudu gan ieguldījuši.
Ls 8000 atvēlēti sertifikātu biznesam firmās «Happy Tours» un «Raitis un Co». Nekādu dokumentu nav. Pēdējās firmas pārstāvis miris. Toreizējais «Happy Tours» darbinieks Uldis Balss liecina, ka 1995. gada janvārī vai februārī G.Svikulis iepircis privatizācijas sertifikātus, ko pārdevis firmā «Happy Tours». Kopumā par kādiem Ls 1000. U.Balss apsūdzētajam parādā neesot palicis, nekādus līdzekļus sertifikātu uzpirkšanas firmā G.Svikulis neesot ieguldījis.
G.Sproģa minētais ieguldījums Latintrādes bankā, par ko apsūdzētais neko nebilda, palika neiztirzāts.
Tā katrs palicis pie savām domām. Tiesā apsūdzētajam nebija jautājumu ne V.Šonam, ne A.Dergačam, ne U.Balsam par to, kāpēc viņi neatzīst nekādus ieguldījumus. Tātad apšaubāms ir paša apsūdzētā teiktais par naudas ceļiem, un vispār nav skaidri tās iztērēšanas mērķi.
Gandrīz vienīgais apsūdzētā G.Svikuļa sēdes gaitā izskanējušais jautājums bija saistīts ar gluži citu «operu». Proti, prezidentam bija ķēries pie sirds, ka Lauksaimniecības universitātes docents G.Rozītis G.Svikuli nosauca par izbijušu studentu («vai esat bijis uz kādu izstādi, ja varat pateikt, ka neesmu profesionāls?»).
Turpinājums sekos.
