Jelgavas Tiesa februārī pabeidza izskatīt pret SIA «Konuss» prezidentu Gunti Svikuli 1997. gada 15. jūlijā Zemgales Tiesas apgabala prokuratūrā ierosināto krimināllietu par kredītu (Ls 45000 un Ls 55000) izsaimniekošanu.
Jelgavas Tiesa februārī pabeidza izskatīt pret SIA «Konuss» prezidentu Gunti Svikuli 1997. gada 15. jūlijā Zemgales Tiesas apgabala prokuratūrā ierosināto krimināllietu par kredītu (Ls 45000 un Ls 55000) izsaimniekošanu.
Sākotnēji apsūdzēto par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un kredītu izsaimniekošanu pie atbildības sauca pēc Latvijas kriminālkodeksa 144. panta 4. daļas. Tiesas sēdes gaitā apsūdzība tika pārkvalificēta uz Kriminālkodeksa 163. pantu par amatpersonas pienākumu neapzinīgu pildīšanu. Tiesa atbilstoši 163. pantam nosprieda, ka Guntis Svikulis sodāms ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem nosacīti, nosakot pārbaudes laiku uz diviem gadiem. Kaut arī apsūdzības uzturētāja Cenu pagasta Padomes civilprasību 60176,48 latu apmērā par apmierināmu uzskata 36112,40 latu apmērā, tiesa to atstāja bez izskatīšanas. Tāds pats liktenis ir SIA «FABB» prasībai 60750,13 latu apmērā. Tiesa atzina, ka civilprasības apmierināmas civilprocesa kārtībā. Pareksa bankas pārstāve no civilprasības atteicās, tā arī Cenu pagasta Padomes kā garantētājas pārstāvei nepaskaidrojot, kāda īsti ir nenomaksātā kredītu daļa.
Darbojas cēlu mērķu vārdā
Notiesātajam Guntim Svikulim doma par uzņēmuma izveidi radusies, strādājot «Latvijas keramikā» par mākslinieku, redzot tā laika nožēlojamo produkciju un saprotot, ka var ražot labāku. Četri līdzīpašnieki – Guntis Svikulis, viņa tēvs Georgs Svikulis, Ainārs Strautnieks un Gunārs Sproģis (kā Cenu pagasta Padomes pārstāvis) – ar cēliem nodomiem 1994. gada 1. martā reģistrēja SIA «Konuss», kuras kapitāls bija 100 latu, un par firmas prezidentu pilnvaroja Gunti Svikuli.
Aplēsts, ka, tukšā vietā veidojot ražotni, nepieciešami 300 līdz 350 tūkstoši latu. Kad prezidents naudas meklējumos galīgi piekusis, kāds paziņa viņu iepazīstinājis ar Aivaru Dergaču, kas kopā ar Vidi Šonu par atlīdzību solījies palīdzēt saņemt kredītu Pareksa bankā. Taču – tikai 100 tūkstošu latu. Censonis līdz minimumam sašaurinājis biznesa plānu un kredīta vajadzību pārrunājis ar G.Sproģi.
Cēlie nodomi saistīti ar vietējo pagasta ļaužu nodarbināšanu vispārējā ražošanas sabrukuma un bezdarba apstākļos un kvalitatīvo vietējo māla izejvielu izmantošanu. Kā jau cēlu mērķu vadītai firmai, kurā iesaistījies arī pilsētā cienījams cilvēks Georgs Svikulis un pats pagasta priekšnieks, pamatojoties uz 1994. gada 11. jūlijā ar «Latvijas keramiku» noslēgto līgumu par keramikas tehnoloģisko iekārtu iegādi Ls 41502 apmērā, tai izdevies panākt pagasta deputātu atbalstu, izskatot kredīta garantēšanas jautājumu.
Tiesa, kā atceras toreizējie deputāti Žanis Polis un Guntis Rozītis, tolaik runāts tikai par 4500 latiem. Savukārt pagasta Revīzijas komisija konstatējusi, ka 30. septembra pagasta Padomes sēdes protokolā aizņēmuma summa 45000 latu apmērā acīmredzot ne bez nodoma fiksēta tikai ar cipariem. Bet ko nu vairs! Izmeklēšanai fakts palicis neievērots.
Garantijas panāk uz karstām pēdām
Reāls kredīta saņemšanas laiks pienācis tikai decembrī. Un atkal sekojusi aizķeršanās: banka kredītu dalījusi divās daļās. Neko darīt. Kaut arī G.Sproģis kā pirmā pagasta amatpersona atradies Vācijā, Guntis Svikulis, norādīdams, ka uz karstām pēdām iepērkamas iekārtas, panācis, ka pagasta Padomes garantiju pēc telefonsarunas ar G.Sproģi parakstīja viņa vietnieks G.Rozītis. 1994. gada 13. decembrī Guntis Svikulis Pareksa bankā ražošanas vajadzībām uz gadu saņēma Ls 45000.
Aizķeršanās radās arī ar otro kredītu – pusgada laikā vienai firmai divus kredītus neizsniedz. To varēja saņemt tikai ar citas firmas starpniecību. Guntis Svikulis izmantoja labvēlīgās attiecības ar SIA «FABB» prezidentu Agri Bajāru, kas arī piekrita kredītu saņemt ar savas firmas vārdu. Bet pirms 1995. gada 23. janvāra, kad tika saņemts kredīts Ls 55000 apmērā, savas pilnvaras pārkāpa un uz viltotu dokumentu pamata kredītu Cenu pagasta vārdā vienpersoniski galvoja pagasta Padomes priekšsēdētājs G.Sproģis. No otrā kredīta saskaņā ar aizdevuma līgumu ar SIA «FABB» «Konusa» prezidenta rīcībā nonāca Ls 49000 (par to bija informēta arī Pareksa banka).
Procentos – veseli 76 tūkstoši!
Būtībā abu īstermiņa kredītu ņemšana ražošanas vajadzībām ar 48 procentu likmi atzīstama par pašnāvību. Turklāt, pieskaitot par kredītu izgādāšanu starpniekiem Vidim Šonam un
Aivaram Dergačam samaksātos Ls 13600 un Ls 14400 (abi to, protams, noliedz), iznāk, ka 28 procenti no kredītiem zaudēti vēl pirms laišanas apgrozībā.
Jā, tolaik citādi pie kredīta nevarēja tikt. Ja nebija spēcīgu garantiju, kas reizes divas pārsniedza kredīta summu, vai galvojuma spēcīgas firmas vai pašvaldības personā, parasti deva kukuli. Tiesa, par «pretimnākšanu» parasti prasīja 10 procentu. Jā, kredītus cerībā uz lata devalvāciju un papildu atpelnīšanas iespējām ņēma arī uz tik iespaidīgiem procentiem. Jā, toreiz bija modē pašvaldību garantijas un ne jau īpašumu, bet budžeta līdzekļu veidā.
Tiesā dzīvi pieredzējušie «Konusa» īpašnieki Georgs Svikulis un G.Sproģis par drakoniskajiem kredīta nosacījumiem iztaujāti netika. Jaunizceptais prezidents Guntis Svikulis piekrita, ka nosacījumi līdzinājušies pašnāvībai. Tajā pašā laikā nesaskatīja nelikumību apstāklī, ka cilvēki par palīdzību kredītu izgādāšanā saņēmuši atlīdzību, minēdams situācijai neadekvātu piemēru. Proti, vai, ja pārved večiņu pāri ielai, palīdzība arī atzīstama par nelikumību. Vienlaikus vainīgais domā, ka kredīta izgādāšanai
atvēlētie Ls 28000 pieskaitāmi pie uzņēmuma izveides izdevumiem (!).
Viena vienīga spēlēšanās
Diemžēl ar ražotnes izveidi gājis kā pa celmiem. Kad firma pārtraukusi kredītprocentu maksāšanu, 1995. gada maijā Pareksa banka ar attiecīgu prasību vērsusies Saimnieciskajā tiesā. Lai gan sākotnēji bez Cenu pagasta Padomes kredītu galvojuši arī pārējie «Konusa» līdzīpašnieki, piedziņa vērsta tikai pret pašvaldību. Bet par visu – pēc kārtas.
Pēc kredītu saņemšanas Guntis Svikulis vairs nav steidzies ar iekārtu pirkšanu. 1994. gada
15. decembrī «Latvijas keramikas» kasē skaidrā naudā iemaksāti tikai Ls 3000. Tiesā apsūdzētais skaidroja, ka nav bijis tik daudz naudas(!). Uz šā pamata keramikas uzņēmums piegādājis daļu iekārtu: bumbu dzirnavas bez reduktora, propellera maisītāju un vakuumpreses rāmi. Tā kā «Konuss» maksājumus neturpināja, iekārtu piegāde tika pārtraukta. Starp toreizējo uzņēmuma vadītāju Jāni Gasparenoku un Gunti Svikuli 1995. gada beigās panākta mutiska vienošanās par iekārtu atdošanu no vienas un naudas atmaksāšanu no otras puses. Tādējādi «Latvijas keramika» SIA «Konuss» 1996. gadā atmaksājusi Ls 1612,40, pārējo summu paturot kā garantiju (tātad reāli iekārtām iztērēti tikai
Ls 1387,60). Taču «Konuss» iekārtas atdevis nav vēl līdz šai dienai.
Ls 3000 samaksāti pagastam par bijušo kaltes ēku Cenu pagasta Jaunbērzos kā trīs pārējo firmas īpašnieku daļa. Vēl Ls 2000 pagastam atmaksāti par firmas sākotnējai darbībai aizdoto naudu. Prokuratūra apsūdzībā atzinusi, ka no pirmā kredīta keramikas ražotnes izveidei izlietoti Ls 12500, bet no otrā kredīta – Ls 7613,80.
Būtībā «Konusa» izveide, Gunta Svikuļa un pārējo līdzīpašnieku rīcība atzīstama par vienu vienīgu farsu. Aizņemties un notērēt naudu prāta gan pietika, taču ar to viss arī beidzās. A.Strautnieks kā komercdirektors zina tikai par pirmo kredītu. G.Sproģis domā, ka par to saskaņā ar līgumu samaksāts «Latvijas keramikai». Daļa pārējās naudas aizgājusi starpniekiem, kādi 25 vai 30 tūkstoši latu ieguldīti «Latintrādes» bankā (apsūdzētais par ieguldījumu tajā gan nebilst). Georga Svikuļa kompetencē naudas lietas neesot ietilpušas. Un tā tālāk, un tā joprojām, ka neviļus gribas jautāt – vai arī ar personīgo naudu katrs spēlētos tikpat vieglprātīgi?
Nauda izgaisusi kā salna pavasarī
Par ražotnes izveidi un naudas atpelnīšanu visiem priekšstats bija visai miglains, lai neteiktu vairāk. G.Svikulis cerējis, ka A.Dergačs un V.Šons kredītprocentu maksāšanas gadījumā panāks, ka banka kredītlīgumu pagarinās. Bijusi doma ražot krāsns podiņus un keramikas izolatorus elektroietaisēm. Par realizāciju – nekādas skaidrības.
Tādas, šķiet, nebija arī par pašu ražotni, un «nekādas īpašās darīšanas netika kārtotas. Kaut kādas iekārtas iegādātas. Par kādām summām, nezinu» (A.Strautnieks). G.Sproģis, kā jau pašvaldības vadītājs, bijis visai aizņemts. Ar finansēm brīvi ļauts rīkoties Guntim Svikulim. Lai gan pats naudas izlietojumu nav kontrolējis, tomēr atļaujas galvot, ka sev naudu nav piesavinājies. Georgs Svikulis pildījis tikai savus ar tehnoloģiju saistītos pienākumus, tāpēc par kredītu tērēšanu grūti ko bilst. Viņš tomēr domā, ka nauda iztērēta uzņēmuma vajadzībām.
Tā, imitējot darbību, kaut kas sagrābstīts ceha izveidē. Kaut kāda nauda novirzīta citiem biznesiem, it kā lai atpelnītu kredītus. Taču neiznāca ne ražošana, ne citi biznesi, ne kredītu un procentu atmaksa. Nauda, pa labi un pa kreisi izdāļāta, izgaisusi kā salna pavasarī.
Reāla līdzekļu piedziņa no vainīgā prezidenta pašlaik nav iespējama, jo nauda iztērēta, nevis ieguldīta taustāmos īpašumos. Ar biznesu viņš vairs nenodarbojas, strādā tikai kā algota persona tipogrāfijā. Taču diez vai arī turpmāk kas varētu mainīties, jo visa līdzšinējā Gunta Svikuļa darbība it nemaz neliecina, ka viņam vispār kādreiz bijusi vēlēšanās naudu atdot.
Turpinājums sekos.
