Šogad savu septiņdesmit gadu jubileju svinēja dzejnieks Imants Ziedonis.
Šogad savu septiņdesmit gadu jubileju svinēja dzejnieks Imants Ziedonis. Kāds, protams, sacīs, ka Ziedonis ir vecs kā pati pasaule un vairs neko prātīgu nevar uzrakstīt, tomēr pēdējais autora dzejoļu krājums «Trioletas», ko pirms pāris mēnešiem laida klajā izdevniecība «Pētergailis», runā pretim šim apgalvojumam.
Triolets ir astoņu rindu dzejoļi, kurā 4. un 7. rinda ir pilnīgs 1. rindas, bet 8. rinda – 2.rindas atkārtojums. Šī definīcija, ko uzgāju kādā padomju laikos izdotā svešvārdu vārdnīcā, mudina domāt par kaut ko ļoti sarežģītu, taču patiesībā ir pilnīgi otrādi, tas ir, «Trioletas» izceļas ar apskaužamu un tikai Ziedonim raksturīgu domas, formas un dzejas iekšējā ritma tīrību, tā ka lasot gribas vien klusēt. Taču te nav runa par tādu sentimentālu paklusēšanu, kas it kā būtu saprotams Ziedoņa vecumā. Nē, «Trioletās» ir kaut kas vairāk par sentimentu – tur ir vispārināti gaisīgs, bet tai pašā brīdī savā konkrētībā tik ass šodienas fragmentārās sociālās telpas tvērums. Ļaušos kārdinājumam citēt kaut vienu no daudzajām enerģētiski uzlādētajām trioletām: «Pie televizora es sēžu,/ Un kalnā man ir zila pils./ Es ļoti mīlu donu Bēžu./ Pie televizora es sēžu,/ Ņurdz sirds kā trauks pilns zilu vēžu!/ Un puscaurredzams gaišzils tilts…/ Pie televizora es sēžu,/ Un kalnā man ir zila pils.»
Ziedonis nav mainījies, varbūt vienīgi kļuvis daudz ironiskāks un rotaļīgāks, brīžiem pat pārkāpjot smalko robežu, kas atdala smieklus no asarām («Ko runājat par mīlestību,/ Ja tāda vārda vairs jau nav./ Ir vienkāršāk: «Es viņu gribu.»/ Nav jārunā par mīlestību). Tādējādi, protams, Ziedonis neizbēgami, bet it kā apzināti savās trioletās nokļūst moralizējoša pravieša statusā, taču tas vēl būtu piedodams. Manuprāt, «Trioletām» saturiski vērtīgākā ir pirmā un otrā daļa, bet pēdējās pārdesmit lappuses ir pārāk gaudenas un pabālas.
Nobeigumā arī jāatzīmē skaistais grāmatas noformējums, par ko parūpējies pazīstamais mākslinieks Aivars Vilipsons.
