Par laiku pirms tūkstoš gadiem ir miljoniem liecību, kas vērš saprotamāku tā «taustāmo» apveidu.
Par laiku pirms tūkstoš gadiem ir miljoniem liecību, kas vērš saprotamāku tā «taustāmo» apveidu. Turpretī atšķirīgi ir ar minētā laika garīgo satvaru. Par to liecību ir krietni mazāk, un vairumā gadījumu tās pieejamas pastarpinātā veidā. Restaurējot tā laika «vidusmēra» eiropieša pasauluztveres ainu, mums jāatzīst šīs nodarbes visai spekulatīvais raksturs.
Ja vien būtu iespēja kādā no tūrisma birojiem šodien iegādāties biļeti uz iepriekšējās tūkstošgades svinībām kādā no Eiropas «centriem» un mēs uz turieni dotos ne tikai izklaidēties, bet arī uzzināt, piemēram, ko eiropietis (kas vēl neapzinās sevi par tādu) zina par Aristoteli, mums daudz gadu būtu jāpavada klejojumos, līdz satiktu kādu, kuram šis vārds nebūtu svešs. Šodien mēs izjūtam progresa gaitu: būs grūti atrast kādu, kurš nezinātu šā filosofa vārdu. Taču, ak, vai, lielum lielais vairums neko vairāk par Aristoteļa filosofiskajiem uzskatiem tā arī nezina – tikai viņa paša vārdu…
Bet ir 11. gadsimts, un līdz Aristoteļa «reabilitācijai» Eiropā vēl ejams tāls ceļš. Visapkārt plešas blāva un nožēlojama ilūziju pasaule, kurā, gan taisnības labad jāsaka, netrūkst jautrības un arī trakas uzdzīves. Vienīgā īstenā esamība ir Dievs. Nekas cits arī ideju formā nevar būt pirms Dieva. Idejas pirms jebkuras lietas un parādības domu veidā pastāv tikai Dieva prātā. Vienīgā iespēja vienoties ar esamību, tas ir, Dievu, meklējama pārdabiskā veidā emocionāla pārdzīvojuma ceļā.
Tomēr par robežu, kas šķir cilvēcisko no dievišķā, baznīcas tēvu vidū valda nevienprātība. Gadsimtu gaitā cilvēciskotā telpa paplašināsies, Dievam atstājot arvien mazāku vietu, bet pagaidām diskusija notiek starp «reālistiem» – viņi uzskata, ka visu lietu un parādību pamatā ir idejas, kas sākotnēji pastāv Dieva prātā, – un «nominālistiem», kas vispārējos jēdzienus uzskata par apzīmējumiem un vispārinājumiem, kurus lietām piedēvējis cilvēks…
Nominālisms, kura viens no ievērojamākajiem pārstāvjiem ir Roscelins (ap 1050 – 1120), radikālā veidā apliecina gribas prioritāti pār prātu, attiecinot to arī uz izziņas jomu. Noliedzot iespēju izzināt būtību prātā, nominālisti veltī uzmanību atsevišķu priekšmetu, parādību un izpausmju izpētei, gala rezultātā tiecoties fiksēt vispārējos jēdzienus, kopsakarības un likumus. Nominālisma atziņas dos varenu impulsu topošās jaunlaiku zinātnes attīstībai. Tieši šā virziena ietvaros veidojas jaunlaiku dabaszinātnēm raksturīgais priekšstats par izziņu kā subjekta un objekta attiecībām.
Pēc reālistu domām, īsteni reāla eksistence piemīt tikai vispārējiem jēdzieniem jeb universālijām, tas ir, platoniskajām idejām (atcerēsimies: Platona filosofijā ideja ir primāra esamība). Viduslaiku domātāju izpratnē tieši prāts, spriešanas un atšķiršanas spējas ir tas, kas apliecina Dieva līdzību cilvēkā. Izziņa ir darbība prātā.
1033. gadā dzimis Kenterberijas bīskaps Anselms (miris 1109) – viens no spilgtākajiem filosofiskā reālisma pārstāvjiem. Četrus gadus vēlāk – 1037. – savas šīspasaules gaitas beidz Avicenna. Lielā mērā pateicoties tieši viņam, ar islamisko mācību starpniecību Rietumos ienāk Aristoteļa filosofija, kas piedāvā uz racionāliem pamatiem dibinātu pasaules uzbūves un dabas norišu skaidrojumu. Aristoteļa mācība šķiet tik pilnīga, ka aizēno un pat dara lieku jebkuru ticības patiesību… Daudzi kategoriski noraida Aristoteļa mācību. Citi steidz no tās izgriezt atsevišķus «gabalus» un piemērot Dievam. Aristotelis visādā ziņā šķiet bīstams, un tikai pamazām to izdodas «pieradināt».
Pretstatā valdošajam misticismam baznīcas sienās gluži citāda aina paveras, ja atšķiram Eiropas nacionālos eposus, no kuriem liela daļa radušies tieši 11. gadsimtā (kaut arī pierakstīti krietni vēlāk). Franču «Rolanda dziesma», norvēģu edas un sāgas, vācu «Dziesma par Nībelungiem» un spāņu «Poēma par Sidu» attēlo vīrišķīgu, laicīgu, strauju, kaut arī ne sevišķi pievilcīgu sabiedrību. Asinis tur līst aumaļām, kaujas cirvis galvas skalda kā riekstus un vadmotīvs ir un paliek varonība kaujas laukā, gods un uzticība.
Sievietes – gan dievišķotas būtnes, pēc kuru mazākās iegribas bruņiniekam atdot savu dzīvību ir lielākā laime un gods, gan arī paklausīgs ierocis vīriešu rokās, kurām to dēļ pieklājas iet nāvē. Gadās, ka sievietes var arī iekaustīt, pat ja tās pieder pie karaliskas izcelsmes dāmām. Taču daudz biežāk bruņinieks savu dzīvību gatavs atdot tikai sirdsdāmas labvēlīga skata dēļ.
