Nacionālajā attīstības plānā noteikts mērķis – jau šogad Latvijā jāpiedzimst vismaz 23 tūkstošiem mazuļu. Tā turpinot, tiktāl uzlabotos Latvijas demogrāfiskā situācija, ka līdz 2020. gadam jaundzimušo skaits pārsniegtu mirušo pulku. Šādi lozungveidīgi uzsaukumi pavadīja diskusiju Saeimā par demogrāfijas atveseļošanos, ko tikai visoptimistiskāk noskaņotie atļāvušies nodēvēt par «demogrāfisko izrāvienu».
Rūpīgi nesakārtojot telpu pārdomātam sociālajam atbalstam, grūti ticēt, ka līdz šim dažbrīd nevīžīgais un arhaiskais atbalsts pārvērtīsies stabilā un pārdomātā ģimeņu politikā. Pašlaik ģimeņu sociālo garantiju sistēma ir pakliba, un spilgts apliecinājums tam ir ikmēneša 11 eiro un 38 centus lielais ģimenes valsts pabalsts par katru ģimenē audzināmo bērnu no viena līdz 15 gadu vecumam. Šis muzejā aiz vitrīnas iestumjamais materiālais stimuls nevienam nepalīdz izkļūt no nabadzības, nemaz nerunājot par ģimenes pabarošanu, bet tādam arī nebūtu jābūt pabalsta mērķim. Vispār nav skaidrs, ko ģimenes pabalsts dod, ja ne kalpo par kārtējo valsts nabadzības apliecinājumu. Kontā tādu saņemot, daudzi vecāki drīzāk samulst. Attapīgākie krāj zeķē mazam ģimenes ceļojumam vai koncerta apmeklējumam, pārējie vienkārši apēd.
Nevis kacināt ar naudu konfektēm, bet dot ģimenēm ievērojamas nodokļu atlaides. Netaisnīgi pārmest sliktus dzīves apstākļus ģimenēm ar vairākiem bērniem, tajā pašā laikā nepametot viņiem ne glābšanas riņķi, pie kā pieturēties pirms Īrijas vakuumā iesūc pienācīgas algas meklējumi ārpus Latvijas.
Nākamgad tiek solīta ģimenes valsts pabalsta reforma. Jaunais ministrs Uldis Augulis (ZZS) ir pārliecināts, ka jāatgriežas pie ģimenes valsts pabalsta diferenciācijas atkarībā no bērnu skaita, atļaujoties izklausīties pēc vecas plates. Slīcināšanai nolemtais kucēns pabalsta izskatā vaukšķējis pārāk ilgi. ◆
